ļoti vajag padomu - viens otram pirmie

Laoze, kā Tu tiec galā ar šo situāciju? Mēģini ar viņu runāt, rast kādu risinājumu kopīgai nākotnei / samierinies un pieņem notiekošo?

Dana,
kopš tās dienas ir pagājusi nedēļa un dažas dienas. Izlikos ne zinis, aizbraucu uz dzīvokli vienā dienā, kamēr viņš bija citā pasākumā. Pēc pasākuma atbrauca vēlu, noteikti nezināja, ka esmu mājās, atnāca nolika mantas ar vienu čomu, sasmaržojās un aizlaida dzīvē. Nākamajā rīta atbrauca, prasīju, kur biju utt. Dusmas jau ir protams uz viņu, saprotu, ka tā nav jābūt pareizi.
Tad tajā pašā dienā visu norunājām, viņš apgalvoja vēlreiz, ka viss grib šķirties. Man tajā dienā bija jābrauc prom uz Rīgu un tā viss arī palika. Tad jau kaut kad pēc dažām dienām sāka interesēties, rakstīt sms kā iet un vēl pa dažadām sadzīvīskām lietām. Tad arī apgalvoja, ka vēloties padzīvot viens.
Tad aizbraucu vienu dienu pēc nepieciešamākajām mantām un viss.
Vakar domāju, jāpazvana, un tā bija laikam mana lielākā kļūda, ko nevajadzēja darīt.
Viņš ar savu čomu bija izbraukuši ielās, protams, daudz ko man stāstīja kā viņam darbā, pa dzīvokli utt. bet tajā pašā laikā atļāvās smieties, aprunāt kaut kādas meitenes viņiem redzamas utt. nu tad es sapratu, ka vienkārši nav jēgas cīnīties.
Šobrīd es vairs neko nedarīšu, dzīvošu savu dzīvi, kaut gan klusībā jau gaidu, kad viņam kaut ko no manis vajadzēs un sāks mani meklēt. Bet vai tas notiks, diezvai. Un tagad tā, bet noteikti, ka šīm attiecībām turpinājums tuvākajā laikā nebūs.
Izraudāts un pārdzīvots ir daudz, bet varbūt tā tam bija jānotiek, lai dzīve man dotu kaut ko labāku.
Vīrieši jau ir tādi interesanti, reti kad atvainosies, lūgs piedošanu utt. Viņiem ir sava dzīve, kur sieviete ir kā maza piedeva tai. Tā kā sievietēm vajag iemācīties dzīvot tāpat. Ja gribēs dzīvot ar mani, domāšu ko darīt. Bet ar varu jau viņu tāpat nepiespiedīsi nekam, būs vēl sliktāk.

Izturību Tev, ļoti skumji :(

Es visu laiku ar sevi cīnos, negribu sevi pazemot, taču uzrakstīju viņam vairākas ziņas, viņš atbildēja, ka es viņu vēl neesmu pazaudējusi, ka vaina ir viņā un viņam jātiek galā ar savām domām...

Nezinu ko domāt, kā izturēties

Pirms daudzākiem gadiem biju līdzīgā situācijā - draugs gribēja abpusēji pirmajās nopietnajās attiecībās pauzi paņemt, lai "pārliecinātos par jūtām". Pēc diviem mēnešiem viņš lepni paziņoja, ka mīl mani un turpinās attiecības ar mani, savukārt es paziņo, ka gatavojos kāzām ar citu vīrieti.

Dana, ja viņš jau ir izteicis vēlmi blandīties apkārt ar citām, tad tieši to arī viņš darīs neatkarīgi no attiecību statusa. Lai cik grūti un sāpīgi tas nebūtu, tev ir jāļauj viņam iet un arī pašai jāsāk blandīties apkārt. Varbūt sapratīsi, ka ir labāki eksemplāri pieejami apkārt, bet varbūt arī abi sapratīsiet, ka nevarat viens bez otra un nodzīvosiet laimīgi visu atlikušo dzīvi.
Vismaz manā draugu lokā visi, kuriem attiecības ir ar pirmajām mīlestībām, ir izgājuši cauri attiecību izbeigšanai/atjaunošanai un krāpšanām. Tāpēc nelolotu dižu cerību par "ilgi un laimīgi" bez citu notestēšanas.

Vēl vien ieteikums Tev...

Nerkasti viņam visu laiku un nejautā jautājumus "kas tad būs ar mums", "tu mani vairs nemīli"... un tadā garā.. Vīrieti Tu tā tikai nokaitināsi.

Dod viņam laiku padomāt, pagaidi, lai viņš tev pats uzraksta. :)

Kā arī, pat ja jūs izšķirsieties, tu viņam vienmēr būsi vismiļākā, no Tevis viņam radās priekštati par attiecībām. Tu būsi viņa paraugs. :) Tas ir lieliski, zināt, ka esi viņam pirmā, visas nakamās, b us tikai nākamās, kārtējās. :)

Ar savu vīru esam kopā jau kādus astoņus gadus, attiecības uzsākām ļoti jauni (abi vēl mācījāmies skolā), pirms tam abiem šis tas pavisam nenopietns (tīņu vecuma attiecības) bija bijušas, vīrs ir jaunāks par mani, sanāk, ka esmu vairāk "izskraidījusies", bet nevienas no toreizējajām attiecībām nebija nopietnas, tādas pusaudžu spēlītes. Daudzejādā ziņā bijām (un esam) viens otram pirmie. Protams, ka šo gadu gaitā ir uzmākušās šaubas (Vairāk gan man, nekā viņam), bet fakts, ka esam precējušies, pierāda, ka esam tikuši pāri šaubām un esam nolēmuši veidot kopīgu ģimeni un kopā sagaidīt vecumdienas. Nezinu, kas būtu noticis, ja kādam no mums šaubas par kopīgu nākotni būtu tik lielas, ka jāņem attiecībās pauze - neatbalstu tādas pauzes. Vai nu cilvēki ir kopā, vai nav. Nespēju iedomāties, ka varētu palikt kopā ar vīrieti, ja viņš būtu paņēmis pauzi no attiecībām, lai izmēģinātu citas sievietes, salīdzinātu un izvērtētu, vai labāk palikt pie iesildītas vietiņas vai sākt iesildīt vietiņu no jauna kopā ar kādu citu. Tieši kā Tu saki - tas būtu ļoti pazemojoši.
Varbūt iemesls ir tāds, ka pārāk daudz laika pavadāt kopā? Varbūt gan Tev gan vīrietim jāatrod jauni hobiji, jāiesaistās kādās organizācijās? Dzīves pabaudīšana un izskraidīšanās manā izpratnē nenozīmē citu sieviešu/vīriešu izmēģināšana. Reiz mūsu attiecībās bija iestājusies rutīna, vīrs ļoti daudz strādāja, savukārt man bija daudz brīvā laika, gribēju daudz vairāk uzmanības utt., bet vīrs (toreiz vēl draugs) nevarēja/negribēja man sniegt tik daudz uzmanības, cik bija nepieciešams. Nolēmu, ka problēma ir manī un nolēmu atpūsties pati un atļaut atpūsties no manis arī savam vīrietim. Aizbraucu uz kādu internacionālu pasākumu, kas ilga nepilnas 3 nedēļas. Lieliski pavadīju laiku, atpūtos, atguvu dzīves prieku. Un pēkšņi vīrietis pats "pamodās", sāka baidīties mani pazaudēt (lai arī mans mērķis nepavisam nebija atrast kādu citu vīrieti sev), saprata, ka attiecības ir jākopj abiem. Pēc tam ļoti daudz kas mainījās uz pozitīvo pusi.

Protams, ka katrs gadījums ir ļoti individuāls, bet pēc savas pieredzes varu ieteikt šajā šaubu periodā ļaut vīrietim nedaudz atpūsties un atpūsties arī pašai (ar atpūšanos es nedomāju pauzes paņemšanu attiecībās), varbūt tas palīdzētu. Protams, pastāv iespēja, ka vīrieša vēlme paskraidīt apkārt tomēr būs lielāka, tad, diemžēl, nevarēšu neko ieteikt...

Paldies!
Nu pirmajā reizē, kad viņam uznāca šis pats, teksti apmēram bija tādi paši, ka viņš grib padzīvot viens, pabaudīt dzīvi, bet es neesot neko sliktu viņam izdarījusi, ka viņš pats nezinot ko vēlas.
Nu es domāju, ka vienkārši mūsu attiecībās ir pagājis ilgs laiks, tā dzirkstelīte ir zudusi, un gan jau viņam gribas kaut kādas savādākas emocijas.
Jo nu neteikšu, ka dzīvojot viņš man kaut ko sliktu darīja. Komunālos pats maksāja, visu mājai, pārtiku pirka, kaut teicu, ka varu nopirkt, nē, viņš pats visu varēja. Tāpat veda mani, kur vajadzēja, pat ziedus pirms tā notikuma vairākas reizes mājās atnesa..
Tā kā, man tāda galvas lauzīšana tomēr ir sanākusi, jo nesaprotu kā tas atkal tā pēkšņi notika. Kaut gan doma jau visu laiku tāda bija iekšā, ka tas var atkārtoties.

Atkarībā no tā, ko nozīmē "Pirmie viens otram" to var saprast dažādi :D Bet ja ir runa tieši par attiecībām/ kopā būšanu, tad esam viens otram pirmie, agrāk ne man, ne draugam attiecības nav bijušas (par simpātijām utt vēsture klusē... :D ) Nav bijusi vēlme pēc jaunas pieredzes, tieši otrādi- attiecības liekas vēl vairāk vērtas, jo ir vienīgās un gribas tās tādas saglabāt arī turpmāk. Man tomēr šķiet, ka cilvēks nerunās par vēlmi skraidīt riņķī, ja būs atradis to, ar kuru gribas stabilitāti, neatkarīgi no attiecību līdzšinējās pieredzes.

Ja apmierina visu dzīvi būt par rezerves variantu, tad novēlu daaaudz pacietības un stiprus nervus, jo cietīsiet daudz un dikti - regulāri, pēc kāda laika vecim atkal sagribēsies ""padzīvot vienam". Un tā nu šis skraidīs pa citām gultām, kad apniks nāks mājās utt.

White_Pearl

Sirsnīgs paldies Tev par padomu.
Tik skaisti tu uzrakstīji...
Ar prātu saprotu, ka vajadzētu dot laiku izdomāt, bet iekšā visu plēš pušu, neizturēju un uzrakstīju ziņu...

freya

Paldies par ieteikumu, šī metode daudz mūsu attiecībās ir palīdzejusi - ik pa laikam esmu izbraukusi uz kaut kādiem semināriem, konferencēm uz vairākām nedēļam un tas ir palīdzējis "atjaunot" uguntiņu, bet tagad to darba dēļ nekādi nevaru atļauties izdarīt... :( Mēs pavadām daudz laika kopā, jo mums ir daudz kopīgu interešu kopā sportojam, apmeklējam kultūras pasākumus utml. Tieši tāpēc viss liekas vēl dramatiskāk, ja mums nebūtu nekā kopīga, ja viņš lietot alkoholu, krāptu mani vai darītu kaut k osliktu, būtu daudz vieglāk, bet man ar viņu ir tik labi...

Jā, cik esmu no vecākiem cilvēkiem ar pieredzi runājusi. Nevienas attiecības nav vieglas. Neviens no mums nav ideāls. Un varbūt tās, kuras domā, ka mans draugs/vīrs jau nebūs tas, kas skraida apkārt, nekrāps un slikti neizturēsies pret mani. Tās arī maldās. Arī par vīriešu sānsoļiem jau parasti viņu dzīvesbiedres uzzina pēdējās..
Tāda ir dzīve, ar visu ir iespējams samierināties un pārdzīvot. Bet jā, grūti ir!
Un tas kā saka, lai tiešām liec viņam mieru, tā arī ir, lai cik grūti būtu nociesties, nepazvanīt, neaizrakstīt, nesatikties. Labāk to nedarīt kādu laiku. Lai atpūšas no tevis un saprot ko no dzīves vēlas.

Un tas kā saka, lai tiešām liec viņam mieru, tā arī ir, lai cik grūti būtu nociesties, nepazvanīt, neaizrakstīt, nesatikties. Labāk to nedarīt kādu laiku. Lai atpūšas no tevis un saprot ko no dzīves vēlas.

Tas gan būs grūti, jo dzīvojam kopā, bet tiešām centīšos ļaut viņam pabūt vienam, nestaigšu nopuņķojusies un neuzbāzīšos ar sarunām. Laikam tas ir viss, ko varu šobrīd darīt.

Pašai gan nav bijusi tāda pieredze, bet varu pastāstīt par līdzīgu situāciju kāda bija manai draudzenei..
Bija kopā ar puisi, arī viens otram pirmie un pēc aptuveni 2 gadiem attiecībās viņš arī izlēma paņemt attiecībās ''pauzi'', lai tiktu skaidrībā ar savām jūtām, nu tas jau tāds aizsegs- vienkārši gribēja patrakoties.
Draudzene ļoti pārdzīvoja, vēl atceros kā es viņu mierināju, bet nu pēc maza laiciņa samierinājās un izlēma vienkārši nedomāt par to. Vienā pasākumā satika vienu puisi, kurš likās simpātisks. Nekas viņiem nebija, jo viņa vēl tomēr akli ticēja, ka tas pirmais pie viņas atgriezīsies.
Rezultātā pēc mēneša viņš bija atpakaļ ar paziņojumu, ka mīl viņu, bez viņas nevar un t.t. Tā nu viņa muļķe piekrita būt atkal kopā un jau pēc nedēļas uzzināja no citiem, ko viņš tik tā mēneša laikā nav darījis un ar ko gulējis.. Mēģināja ar to samierināties, jo it kā ''viņai jau vajadzēja to sagaidīt'', bet tāpat rūgtums sirdī jau paliek. Tā viņi vilka vēl aptuveni mēnesi līdz viņa pati beidzot(!) pārtrauca šīs attiecības, jo nevarēja samierināties ar to visu tomēr. Rezultātā tagad ir pagājis aptuveni gads - viņa ir kopā ar to puisi, ko iepazina savā attiecību pauzē , bet tas viņas pirmais vēl nav atradis to savu īsto un palaikam zvana manai draudzenei un stāsta kā mīl viņu.

Jā, par šo es arī iedomājos. Tie puiši neiedomājas, ka pauzes laikā, meitene var satikt citu, daudz labāku?! Laikam jau no tā nebaidās.
Piekrītu, ka daudz ko var piedot, un dzīvot tālāk, bet sievietei ir jābūt ļoti stiprai, lai sadzīvotu ar domu, ko tik viņš par to laiku nav darījis.

Es neticu, ka varētu satikt kādu labāku.Viņš visus šos gadus ir bijis tik mīļs pret mani, rūpīgs un gādīgs. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar ļoti labu sirdi, vienmēr, dzirdot, kā draudzenēm iet ar viņu vīriešiem, esmu udomājusi gan man nu gan ir ļoti paveicies. Mēs esam saņēmuši tik daudz koplimentu, ka esam lieliska pāris, daudzi ir teikuši, ka gribētu mums līdzināties...

Bet tagad veiksme laikam grib no manis novērsties. :(

Es neticu, ka varētu satikt kādu labāku.

Kā tad! Ja tu zinātu cik reizes es to dzirdēju no savas draudzenes.

Ja viņš tikai varēja nopietni ieminēties tev par šo attiecību pauzi tātad tevi gaida kāds labāks un viņš tevi nav pelnījis - tās ir manas domas.

Dana, un tu pēc tam viņu varēsi tā vienkārši pieņemt atpakaļ, zinot, ka ir gulējis ar citām? Es nevarētu, man būtu pretīgi- tā doma jau vien nogalinātu visu, ko es justu...

Es arī neticēju, ka varētu būt kāds labāks, arī bijām ideāls pāris, bet nu pat pusgads nepagāja, kad jau svinēju kāzas ar labāku. Un ik pa laikam ar vīru ierēcam kā bijušais cenšas mani purunāt atgriezties pie viņa. :D

Dana, un tu pēc tam viņu varēsi tā vienkārši pieņemt atpakaļ, zinot, ka ir gulējis ar citām? Es nevarētu, man būtu pretīgi- tā doma jau vien nogalinātu visu, ko es justu...

Es nezinu varētu. Varbūt. Tikai jautājums vai attiecību turpinājumā no manas puses strīdu laikā nebūtu pārmetumi. Varbūt tā es tikai paildzinātu savas ciešanas.

Es nezinu. Es tikai zinu, ka gribu būt kopā ar viņu.

Es arī neticēju, ka varētu būt kāds labāks, arī bijām ideāls pāris, bet nu pat pusgads nepagāja, kad jau svinēju kāzas ar labāku. Un ik pa laikam ar vīru ierēcam kā bijušais cenšas mani purunāt atgriezties pie viņa.

Un Tu vairāk nedomā par bijušo? Nekad nenožēlo, ka izšķīrāties?