Tieši tā jau arī ir kā stāsta Bellucci. Bet ko es esmu novērojusi visos trijos gados skrienot, mēs sievietes esam un laikam paliksim maitas :D pēc būtības ir ļoti daudz šķēršļu, kur ir vajadzīga tā otra cilvēka palīdzība, a ko mēs ,,vecenes'' :D mauc tik, īsti viena otrai palīdzēt negribam, nu NAV tā sirsnība tieši skrienot individuāli sieviešu skrējienā, jā, ok, ja paprasa - ,,eu davai, palīdzi, padod roku, lūdzu'' tad ar gariem zobiem palīdz :D vot kad sāk veči skriet, to es saprotu, uzreiz viss notiekās, palīdz mums, kur grūtāk, bet kā man brālis teica, kurš skrien nu jau 6. gadu, tāda sirsnība un humors kāds esot individuālajā veču skrējienā, neesot nekur....
ar ko rēķināties...īpaši jau ar neko, vienkārši - MAUC!