Attiecības bez LOVE

Īsāk sakot, attiecības ir perfektas (labākās, kas man līdz īsm bijušas).
Bet vienīgais nav atzīšanās mīlestībā... Nav arī runas par kopā dzīvošanu, ģimeni un tamlīdzīgi. Viss ir randiņošanas līmenī jau gadu.

Piemēram, iepriekšējās attiecībās viss notika diezgan strauji, puisis ātri atzinās mīlestībā, ātri sākām dzīvot kopā, kalt ģimenes plānus. Bet tad tas viss izjuka, jo pašas attiecības nebija tik labas.

Varbūt nevajag salīdzināt ar iepriekšējam attiecībām..?

Tu jūties mīlēta?
Iespējams, ka mīlestībe ir...tikai tas netiek pateikts vārdos.
Tu pati esi teikusi, ka mīli?
Ir cilvēki,kas neteiks - zini, es tevi mīlu? bet paņems klēpī, samīļos, iečukstēs ausī,ka esi skaista un, ka bez tevis nevar. Un tā arī ir tā mīlestība. Galvenais jau ir sajūtas, nevis tas, kas pateikts vārdos. Ja attiecības ir perfektas, ieteiktu uz to neiespringt.:)

Kur problema pirmai atzities milestiba un tad paskatities, kas no ta visa sanaks?

Nē, es neesmu viņam teikusi, ka mīlu. Bet tā jau es viņu mīlu :) Bet pirmā es neatzīšos, jo es zinu, ka nesaņemšu pretī vārdus: es tevi arī. Reiz kaut kā jau runājām par šo tēmu un viņš pats atzina, ka nevar atzīties man mīlestībā. Līdz ar to nu negribu viņu nostādīt neērtā situācijā...

Bet tā es jūtos ļoti labi ar viņu, es pat teiktu perfekti. Tieku mīļota, čubināta, lutināta, aprūpēta.

ātri sākām dzīvot kopā, kalt ģimenes plānus. Bet tad tas viss izjuka, jo pašas attiecības nebija tik labas.

šādā gadījumā dotu mēnesi tikai laiku, ja nav ta nav un viss....

šādā gadījumā dotu mēnesi tikai laiku, ja nav ta nav un viss....

bet kas ir tas "ja nav, tad nav". Tieši tā atzīšanās mīlestībā?

Zinu, ka ir pāri, kur daudzus gadus pat dzīvo kopā bez atzīšanās mīlestībā, un it kā viss esot labi.
Mums vēl tikai randiņu periods. Vai nav pāragri pieprasīt mīlestību?

Tāpēc jau es gribētu saprast, kāda citām pieredze un ieteikumi ;)

Kur problema pirmai atzities milestiba un tad paskatities, kas no ta visa sanaks? +

Puisis nemētājas ar šiem vārdiem un drošvien gaida to īsto brīdi, kad varētu tos pateikt.

Nē, es nedomāju, ka puisim būtu problēmas pateikt šos vārdus... Viņam vienkārši nav ko teikt. Nav tās loves. Ir tas, ko mēs saukt par "mums kopā ir vienkārši labi".

drošvien gaida to īsto brīdi, kad varētu tos pateikt.

vai arī nemaz netaisās to teikt

nav tās loves klasiskajā izpausmē?

pāris neatzīstas viens otram mīlestībā

viss ir lieliski, saprašanās, attieksme, mīļums, sekss, kaisle, savstarpēja cieņa un viss pārējais.

Izlasot šo, neteiktu, ka nav tās loves klasiskajā izpausmē, tas, ka nav pateikts skaļi, nenozīmē, ka tās nav

ir bijis. nu, ja tu esi jauna un nedomā tuvākajā laikā sev atrast vīru un dzemdēt bērnus, tad tādas attiecības ir ok.

Vispār es gribu gan kāzas, gan vīru, gan bērnus. Bet pamest esošo puisi, ar kuru ir tik labi kopā, lai meklētu vīra kandidātu... Vai tas ir loģiski? Jūs tā darāt?

Vai kāda var padalīties savā pieredzē?

nu, ja tu esi jauna un nedomā tuvākajā laikā sev atrast vīru un dzemdēt bērnus, tad tādas attiecības ir ok.

+++

Spriež ne pēc vārdiem, bet darbībām. Ja jau problŗma ir tikai tājā, ka netiek izrunāti šie vārdi - tas ir viens. Cita lieta, ja plāno ar šo vīrieti ģimeni, bērnus (nākotnē), bet viņš nē, tad jā, problēma ir nopietnāka.

Anete, bet esi runājusi ar viņu? Vai viņš nākotnē redz Tevi kā savu sievu, savu bērnu māti? Kāda starpība kā bija citiem, ja konkrēti Tavs vīrietis atbildēs noraidoši. Varbūt neloģiski pamest šo džeku un meklēt vīru, bet, ja pati vēlies ģimeni un viņš nē - kas Tev atliek? Vai nu dzīvot ar šo, tā arī nerealizējot sevi, vai meklēt citu.

meksikanka, esam runājuši, šobrīd viņš neplāno ne ģimeni, ne kāzas, neko tādu. Kā būs turpmāk... to viņš nevar zināt pats. Solīt neko šobrīd man nevar.

Vai nav tā, ka gribu sasteigt visu par ātru? Jau pēc nepilna gada garantijas par nākotni. Kamēr citi gadiem dzīvojot kopā, pat nav skaidrībā, kāds būs turpinājums.

Pamest viņu nepametīšu, jo esmu neglābjami iemīlējusies :) Un ne ar vienu nav bijis kopā tik labi. Vienkārši pati priekš sevis spriedelēju...

Piemēram, mans brālis dzīvo kopā ar savu meiteni jau 4 gadus, nesen uzdevu viņam jautājumu, vai viņš redz viņu kā savu sievu. Viņš atbildēja, ka ir par to domājis, bet pārliecības nav un pagaidām vēl neredz.

Tad ko man teikt pēc 10 mēnešiem?

Vai prasīt no viņa garantu, mīlestību, solījumus. Ja nē, tad atteikties no mīļotā un iet meklēt vīra materiālu. Vai arī vienkārši dzīvot un baudīt un nedomāt par nākotni.......

Ir tas, ko mēs saukt par "mums kopā ir vienkārši labi".

Man šis ir pašlaik. Bet mums ir no abām pusēm, ne tikai no viņa. Es arī nevarētu teikt, ka mīlu viņu. Un viņš mani arī nē. Arī nerunājam par tālākiem kopīgiem plāniem, ģimeni, bērniem. Vnk dzīvojam un skatīsimies, kā būs.

Tas atkarīgs no tā, kad tu pati vēlies dibināt ģimeni. Ja esi jauna un laika daudz, vari gaidīt. Ja nē, tad es tavā vietā pēc kāda laika sāktu pamatīgi pārskatīt situāciju.

Anete, bet esi runājusi ar viņu? Vai viņš nākotnē redz Tevi kā savu sievu, savu bērnu māti?

Vai tu tiešām domā, ka ir tik viegli uzdot šos jautājumus? Ir taču bail saņemt noraidošu atbildi. Labāk vispār neko nezināt, dzīvot, baudīt attiecības (ja jau viņas ir tiešām labas), nevis saņemt negribētu atbildēt un tad stulbi justies un nezināt, ko darīt.