Lasīt iemācījos 4 gadu vecumā. Neatceros gan, kā tas notika, jo sevi sāku atcerēties tikai no 6 gadu vecuma, kad sāku iet skolā. Par laiku pirms tam ir tikai pāris īsi atmiņas uzzibsnījumi.
Tātad - lasīt sāku 4 gadu vecumā, to man vecāki vairākkārt ir teikuši. Drīz biju jau vairākas reizes izlasījusi visas bērnu grāmatas, kas bija mājās (Brīnumzemes sērijas, Sprīdīša sērijas u.c.). Tāpēc, kad man tikko palika 6 gadi un es sāku iet 1. klasē, vecāki mani arī pierakstīja pilsētas Bērnu bibliotēkā.
Bibliotēku apmeklēju regulāri un bieži. Bibliotekāres jau mani atcerējās un mūždien slavēja par lasītkāri. :D Bieži ņēmu 10-14 grāmatas un, lai gan termiņš bija 2 nedēļas, jau pēc nedēļas biju izlasījusi un gāju pēc jaunām grāmatām. Reizēm pat bija tā, kā jau te viena meitene rakstīja, ka kāda plānāka grāmata tika izlasīta jau pa ceļam uz mājām. :D
Bet, lai gan lasīju tiešām daudz, tomēr nav tā, ka visa bērnība tika pavadīta tikai pie grāmatām - daudz laika arī pavadīju ārā, spēlējoties ar draudzenēm, kā arī, protams, taču apmeklēju skolu un pildīju mājasdarbus. :)
6 gados sāku iet 1. klasē un pirmo reizi sastapos ar citiem bērniem. Lielākā daļa bija 1-2 gadus vecāki par mani, viens puisis pat gāja jau trešo reizi 1. klasē. Vēl šodien atceros, cik biju šokēta, kad uzzināju, ka daži citi bērni pat knapi visus burtus zin un prot salikt kopā, nemaz nerunājot par raitu lasīšanu. Mums bija jālasa skaļi uz laiku un daudzi izlasīja 6-10 vārdus minūtē, tas mani ļoti pārsteidza, jo pati lasīju 143 vārdus minūtē.
Mājās lasīju visu - grāmatas, avīzes, kā arī pirmos jauniešu žurnālus (Laba, Mana), kas tikko sāka parādīties un ko vecāki man abonēja. Vienu brīdi man ļoti patika lasīt enciklopēdijas. Man bija vairākas ilustrētās bērnu enciklopēdijas un arī tāda bērnu enciklopēdiju sērija Kas? Kur? Kad?, ko biju pa vairākās reizēm izlasījusi. Man ļoti patika uzzināt jaunu informāciju un saprast, kā darbojas pasaule. Tas ir viens, kāpēc man patika daudz lasīt.
Otrs - lasot stāstus, romānus, pasakas, man ļoti patika tās dažādās pasaules un piedzīvojumi, ko varēju uzburt savā galvā. Un, ja kādreiz kādā varonī saskatīju līdzību ar sevi, biju tik laimīga, ka ir vēl kāds tāds kā es, un mēģināju arī aizgūt sev kaut ko no tā varoņa. Grāmatās arī vienmēr bija tā pasaule, kurā es varēju aizbēgt, justies droši un saprasti. :)
Pēdējā laikā ir sanācis ļoti, ļoti maz lasīt. Tas mani nemaz nepriecē, bet man šobrīd nav tāda vide, kurā es varētu lasīt. Pie gultas gan stāv pāris bibliotēkas grāmatas, kurām šīs diskusijas iespaidā varētu pieķerties, jo drīz tām beigsies termiņš.
No grāmatām pārsvarā izvēlos klasiku, tāpēc lielāko daļu mūsdienu literatūras man nav interesanti lasīt, jo nekā jauna tur tāpat nav, lielākoties viss tas pats, ko jau sen esmu lasījusi. Patīk arī utopijas/antiutopijas un šādi tādi biogrāfiski/autobiogrāfiski darbi. Reizēm atslodzei palasu kādu detektīvromānu.
2083
