Lai cik dīvaini neliktos, ar diskrimināciju esmu sastapusies nekur citur kā tieši Latvijā, tāpēc tā man vienmēr būs sāpīga tēma. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir jādzīvo tā, lai tas būtu harmonijā ar sevi. Tāpēc nekad neesmu no sevis tēlojusi to, kas neesmu, neesmu ģērbusies klasiskos kostīmos tāpēc, ka tā vajadzētu. Nekaunos no tā, ka man ikdienā ērti ir tieši korsetē, nevis baltā blūzē, nekaunos no saviem tetovējumiem vai tumši uzkrāsotām acīm. Ja esmu harmonijā ar sevi, tad tam visam tā ir jābūt. Kādu laiku atpakaļ sanāca būt ārzemēs uz nepilnām divām nedēļām, taču ar to pilnīgi pietika, lai justu krasās atšķirības cilvēkos. To divu nedēļu laikā, kuras pavadīju ārpus Latvijas robežām, ne reizi nesaskāros ar nosodošu attieksmi, cilvēki bija draudzīgi, smaidīgi, pat nepazīstamu cilvēku smaids lika pašai kļūt vēl pozitīvākai. Atgriežoties Latvijā, atkal atgriezos ierastajā dzīves ritmā - visi skatieni, skaļi izteiktas piezīmes aiz muguras, cilvēku piezīmes par to, ka cilvēks melnās drēbēs un ar tetovējumiem ir sātanists un kas tik vēl ne. Mūžīgie jautājumi par to, kāpēc neizskatos normāli. Un šeit nerunāju par to, ka ģērbtos izaicinoši, pārāk ekstravaganti vai kā savādāk. Ja kaut mazliet atšķiries no normas, tad lielai daļai būs grūti saprast to, kāpēc neesmu tāda kā visi. Tas viss tiešām liek justies stulbi, par spīti tam, ka pie tā visa jau sen kā pierasts. Bieži pārņem sajūta, ka Latvijā ļoti liels skaits ir tādu cilvēku, kuriem neinteresē otra personība vai intereses, pēc izskata tiek izdarīti secinājumi, veicināta agresija. Tāpēc nekad neaizmirsīšu to kā ārzemēs nepazīstami cilvēki sāka sarunu par manām interesēm un kultūru, kurai piederu, kamēr atgriežoties Latvijā jau pirmajā dienā dzirdēju kārtējos apvainojumus. Skumji.