ta pati tema.

Ja ir bail no grūtībām audzinot bērniņu vienai

tas pat nav tas, no kaa es baidos visvairaak... eh, mani droshi vien apeediis bez saals deelj turpmaak rakstiitaa. es gribu dziivot. dziivot sev. gribu maaciities, straadaat, izklaideeties, dariit savus hobijus un pilnveidot sevi. beerns prasa ljoti daudz speeka, laika un energjijas. un man nav gandriiz nekaa no taa. es nespeeju izteeloties sevi mainot netiiros pamperus, mocoties naktiis neguljot, un visu laiku domaajot tikai par beernu. nemaz nerunaashu par to, ka mana veseliiba ne tuvu nav ideaala, un neesmu paarliecinaata vai to visu iztureetu tiiri fiziski. jaa, esmu milziiga egoiste, nevaru to mainiit. un otra lieta, no kaa arii baidos, ir dzemdiibas. man ir izcili zems saapju slieksnis un slikti panesu asinis. vien doma no taa, kas tur notiks, man liek noskurinaaties. varbuut kaadai shiis probleemas liksies smiekliigas... bet taa nu tas ir. un pashlaik arii nav paaris lieku tuukstoshu, lai atljautos kjeizaru.

Laura - es pat saprotu tavas domas. Es kādu laiku arī par to domāju, ka neesmu mātes tips, nu nepatīk man tie zīdaiņi un dzemdības vispār ir tīrās šausmas, un es vēl jauna, dzīve aizies garām... Pienāk laiks, kad zīdainis rokās liekas kā brīnums, kad nevilšus atskaties uz citas sievietes stumtajiem ratiem, kad nepārstāj blenzt uz grūtnieces punci, kad pašai ir tukšuma sajūta iekšā. Varbūt es runāju bezatbildīgi, bet arī mana veselība ir sabeigta diezgan pamatīgi, tomēr neatstāj sajūta, ka gribu... Un tajā brīdī, kad ieraugi ķiparu kūleņojam pa punci - tajā brīdī izmainās pilnīgi visas prioritātes. Ja pastāvētu iespēja, ka man tas būtu atņemts, jo jaunībā esmu izvēlējusies sevi nevis bērnu, es nezinu, vai to pārdzīvotu un sev piedotu.... Bet katrai pašai tas ir jāizlemj un neviena foruma klača tev priekšā nepateiks. Tikai domā ātri, lai no tevis nav jāizkasa mazās rociņas un kājiņas....

Laura, tu to visu varesi darit. Kas tas par uzskatu, ka piedzimstot bernam, viss, kas mammu interese un kam mammai bus laiks ir netiri pamperi. Nu nav ta. Paspesi tu izmacities, kapt pa karjeras kapnem, iet atpusties.
Es ari nemilu sapes, sapeja pat, kad ausis dura, bet dzemdeju pati un esmu dziva, laimiga un ar lielu prieku audzinu bebi savu,paraleli atpusoties, stradajot, sportojot utt. Nav man visa diena netirie pamperi un berna breksana.

Nē

Es pirms sava bernina Ari domaju tapat ka jus, biju patmiliga princese, kurai nepatika berni- to blausans. Domaju, ka tie kaka un raud, busu resna un nekur nevaresu iziet utt. Bet aborts ka variants netika izskatits. Man ta tomer ir slepkaviba. Nogalinat jaunu dzivibinu, kas attistas tiesi tev zem sirsninas. Visas sitas jusu domas ir tikai bailes no nezinama un mulkigi stereotipi.

Noteikti, ka netaisītu.

Turklāt apsveicu, autorei jau pēc iepriekš rakstītās info ir 5-6 nedēļa, respektīvi tam objektam vēderā jau pukst sirsniņa.... LAi arī kāds būtu autores lēmums, nav manā varā viņu nosodīt. Citi jau arī kaķēnus slīcina...

Pilnībā pieņemu to, ka ne katra sieviete vēlas būt māte. Tas ir tikai un vienīgi Tavs lēmums. Un tomēr, ja māc šaubas, lūdzu, aprunājies ar savu mammu, ja Jums ir labas attiecības. Man divas ļoti tuvas draudzenes veica abortus, pašas šobrīd saprot, ka pārsteidzīgi. Skaita līdzi mazuļa iespējamo vecumu, ja tas būtu bijis laists pasaulē.Nespēj sev piedot...
Esi tālredzīga! Ja lemsi tomēr par labu abortam, tad vēlu Tev sirdsmieru un labu veselību! Turies!

Šīs diskusijas ietvaros sliecos piekrist šim:

Cilvēks var būt stulbs jebkurā vecumā.

Laura tev nav sajēgas, kas tas bērns vispār ir, ja reiz asociējas ar netīriem pamperiem un sevis nemitīgu ierobežošanu. Tici vai nē, bet tad, kad ir savs bērns, domāšana mainās normāliem cilvēkiem. Kāpēc, lai tā nebūtu arī tev, ja vien pati neuzskati, ka esi nenormāla.

Es tagad neaģitēju, lai netaisi abortu, man pa lielam vienalga. Es vienkārši gribu tev norādīt, ka tev nav ne mazākās sajēgas, par ko tu runā. Ne mazākās sajēgas par to, kas ir bērns un kā tas ir - būt mātei. Te vairumam šīs sajēgas nav un, paldies Dievam, pietiek prāta nedzemdēt, lai "paskatītos, vai tiešām ir tik traki". Un par to "es negribu visu laiku domāt par bērnu"... Tas jau nav piespiedu kārtā, tas vienkārši notiek dabiski. Domāšana mainās.

Man piedzima bērns 21. gada vecumā un varu tev pateikt, ka nedz nauda, nedz vīrieša esamība/neesamība, nedz "it kā egoisms" (kas vispār pa lielam ir bulšits, man liekas smieklīgi, ka cilvēki paši sevi sauc par egoistiem, jo lielākoties tā vienkārši ir runāšana runāšanas pēc; reāls egoists vienkārši tāds ir, nevis to apgalvo un dzīvot vispār gribas visiem) nespēj sievieti apturēt sasniegt savus mērķus, ja vien viņa pati nav slinka un neaktīva.

Man ir fullt-time darbs labā uzņēmumā, papildus tam es organizēju un vadu pasākumus, nodarbojos ar mūziku, sēžu kosmo un skatos seriālus. Nupat pierakstījos šoferu kursos, eju uz teātri, 2x mēnesī laižu kaut kur ballēties, kopš bērna dzimšanas esmu bijusi ceļojumā pagaidām gan tikai uz Londonu, bet plānoju rudenī lielāku ceļojumu ar bērnu kopā. Kopā ar sīko laižam uz zoodārziem, hokeja spēlēm, botāniskajiem dārziem. Jā, nav tādas dienas, kad es vienkārši gulētu un nedarītu neko, bet tas ir fantastiski.

Pirms man bija bērns man nebija nedz nopietna darba, nedz nākotnes plānu... Spried pati.

Jā.

Taču, visprātīgāk ir censties visiem spēkiem(pārdomāta izsargāšanās) izvairīties no nonākšanas tādā situācijā, kur vajadzētu tādu lēmumu pieņemt.

Neviens man neiestāstīs, ka piedzemdējot bērnu sieviete var turpināt dzīvot tāpat kā pirms tam: dzīvot sev, darīt, ko vēlas un kad vēlas utt. Kad piedzimst bērns, visa dzīve sāk griezties tikai un vienīgi ap viņu. Kāda karjeras attīstība, ja jāsēž mājās un bērns jābaro. Kādi spontānie ceļojumi ar draugiem, ja mājās ir bērns, kas jāvāc... Viss brīvais laiks tikai bērnam, bērnam, bērnam.
Manuprāt, bērns jādzemdē tad, kad var viņu uzturēt(visam vajag naudu) un kad esi gatava visu savu dzīvi nolikt malā un pakārtot tikai bērnam.
Taču, šis ir jautājums, kurā tikai un vienīgi tev ir jāpieņem lēmums, jo lai ko kladzinātu cosmo forums, tev tas bērns būs jāaudzina, jānodrošina nevis kādai no foruma skaļajām bļāvējām vai nosodītājām. Un tavu dzīvi tas mainīs, nevis kādai no viņām.

Neviens man neiestāstīs, ka piedzemdējot bērnu sieviete var turpināt dzīvot tāpat kā pirms tam

Protams, ka dzīve mainās, bet tas, uz kuru pusi tā mainās ir atkarīgs tikai un vienīgi no sievietes pašas. Ja viņa sēdēs un kauks par to, cik dzīve pret viņu netaisnīga, tad arī dzīvos kā mājsaimniece zelta būrīti bez grama pašcieņas un vēlmes attīstīties.

Es neesmu ne ar ko labāka par citām sievietēm. Ne par gramu. Kāpēc man bērns nav pasaules gals?

un kad esi gatava visu savu dzīvi nolikt malā un pakārtot tikai bērnam.

Un tā ir lielākā kļūda, ko māte var izdarīt. Ir jādzīvo arī sev.

Nē,bet saka,ka jau nekad neko nevarot zināt.
Tomēr,es domāju,ka savu bērnu es nevarētu nogalināt,un ja arī to izdarītu,tad pēc tam nožēlotu tā,ka vairs ar nevienu nepītos.

Kāpēc?

Tāpēc,ka man bērni ļoti patīk,un ja reiz man būtu uzticēts tas pienākums,atnākusi tieši tā dvēselīte,tad no viņas būtu grūti atteikties ,un liegt dzīvot. Bērni ir jauki,ja tos prot izaudzināt. Ja nē,tad jau tas ir pašas rezultāts.
Mani nevarētu atturēt tas,ka nebūtu bagātniecīte,nebūtu man īstais cilvēks blakus utt. Jo pati būtu to visu ievārījusi,un manis dēļ neviens nedrīkst mirt.

Tagad es tā runāju,tomēr nezinu,kā būtu tad,ja būtu jāizdara tik riebīga izvēle. Man ļoti žēl tevis,tiešām... Tas ir grūti,ja vēlies ar kādu parunāt,izrunāties,tu droši vari man rakstīt! :)

Mazais netrauce tuset,macities,es ar ta domaju. tiesi tagad noverteju katru bridi atputa,nevis ka agrak-piedzerties, stulbibas darit. Tu kljusi pieaugusaka. Pamperi... Tava mamma tak ar tos mainija-vai tapec bija nelaimiga? Viena zinama ar tika pierunata netaisit cauri un tagad ir tik laimiga,ka blakus skraida forsa meitinja :) Un vinja ka sieviete ir vel skaistaka,gudraka. Berns liek iet uz prieksu,ne atkapties.

Jā, bet tikai tādēļ, ka nevēlētos savu dažu veselības problēmu dēļ, sabojāt gan savu, gan bērna dzīvi, tomēr tik un tā pārdzīvotu un nožēlotu visu savu mūžu. Ja būtu savādāk tad nē, jo visu dzīvē var sasniegt arī ar bērnu.

Still, piedod, bet Tavs komentārs kliedz, ka Tev pašai bērnu nav, kā arī nav absolūti nekādas izpratnes un sapratnes par to, ko nozīmē un kā dzīve mainās, kad bērns ir ienācis šajā pasaulē.

Neviens man neiestāstīs, ka piedzemdējot bērnu sieviete var turpināt dzīvot tāpat kā pirms tam: dzīvot sev, darīt, ko vēlas un kad vēlas utt. Kad piedzimst bērns, visa dzīve sāk griezties tikai un vienīgi ap viņu. Kāda karjeras attīstība, ja jāsēž mājās un bērns jābaro. Kādi spontānie ceļojumi ar draugiem, ja mājās ir bērns, kas jāvāc... Viss brīvais laiks tikai bērnam, bērnam, bērnam.

MUĻĶĪBAS!!!!!!!!!!!!

Neviens man neiestāstīs, ka piedzemdējot bērnu sieviete var turpināt dzīvot tāpat kā pirms tam: dzīvot sev, darīt, ko vēlas un kad vēlas utt.

Tieši tā, mani, piemēram, tas visvairāk biedē. Un ne tik daudz tas, ka nevarēšu vienmēr darīt ko pati vēlos, bet ka galvenajam manā dzīvē būs jābūt bērnam. Es to negribētu. Svarīgākas man vienmēr būs attiecības ar vīrieti nevis ar bērnu. Tāpēc es gribu tās izbaudīt un tikai kaut kad vēlāk domāt par bērnu vai varbūt arī nekad.
Loģiski, ka vajag kārtīgi apdomāt šo lēmumu, bet tas jāpieņem tev pašai nevis jāklausās ko saka citi.

Ance, paldies par komentaaru, aizdomaajos par to visu no savaadaaka skata. bet tomeer...

par to egoismu - tas nav tikai mans izdomaajums. Agraak diezgan biezhi sanaaca to dzirdeet gan no savas mammas, gan citiem apkaarteejiem. neesmu paarliecinaata, ka speeshu sniegt beernam to miilestiibu, ko vajadzeetu. Lieliski atceros savu beerniibu, un iespeejams tieshi deelj taas ir radies mans viedoklis par beerniem. Kad es biju pavisam maza, varbuut kaadi pieci seshi gadi, mani vecaaki uzsaaka savu biznesu. Skaidrs, ka tas nav vienkaarshi, tas ir gruuti un prasa daudz laika. Taadeelj es savus vecaakus paarsvaraa redzeeju tikai briivdienaas. darba dienaas agri no riita vinji devaas uz darbu un atgriezaas tikai veelu vakaraa, protams nogurushi, nebija laika muus veel audzinaat. Es ar siiko braali buutiibaa uzaugaam vieni. Pat neatceros reizi, kad maza buudama, buutu ar mammu kaartigi kaut ko izrunaajusi. Man bija probleemas skolaa, daudz bastoju, meloju, saaku agri piipeet, biezhi vazaajos apkaart ne iipashi labaas kompaanijaas, utml. Kad meegjinaaju uzsaakt ar mammu sarunu par to, ka man ir probleemas ar klasesbiedriem, atbilde bija - ''Ne tagad, esmu nogurusi, daudz darba'', un tamliidziigi teksti. Veelaak, kaados 15 gados, kljuva veel sliktaak. Vecaaki skjiiraas, saakas entaas tiesas, striidi un bljaushana. Vairaakas reizes meegjinaaju beegt no maajas, jo tad man tieshaam likaas, ka nevienam baigi neesmu vajadziiga, viss groziijaas tikai ap naudu un biznesu. Taa pagaaja mana beerniiba.

Kaapeec es to visu rakstiiju? Jo es shobriid studeeju uznjeemeejdarbiibu, un peec taa ceru uzsaakt savu biznesu. Un es neveelos, lai mans beerns piedziivotu visu to, ko piedziivoju es.

Nē, netaisītu.

Nav jānoliek visa sava dzīve malā un jāpavada laiks 24/7 visu atlikušo mūžu barojot bērnu. Kaut kādas muļķīgas iedomas. Protams, tam visam ir arī savi trūkumi, ka izpaliek kādi spontāni ceļojumi vai trakas ballītes, bet tas, manuprāt, liecina tikai par to, ka cilvēks vēl nav nobriedis uzņemties tik lielu atbildību laižot pasaule bērnu. Nē, nesaku, ka tas ir slikti. Katram pienāk savs laiks, citiem tāds laiks nemaz nepienāk.