Esmu strādājusi darbā, kur divas dienas varēja iekrist dienas maiņa, tad trīs nakts maiņas, tad atkal diena un tad nakts. Sākumā vispār dienas juka ar naktīm, ejot gulēt tad, kad pilsēta tikai modās, bet ceļoties, kad logos jau izdziest gaismas bija dīvaini. No sākuma domāju, ka nebūs traki, jo vienmēr gulēt gāju ap 3:00, tāpēc likās, ka arī darbā izturēšu, taču tad, kad fiziskais darbs + nogurums darīja savu, pārliecinājos, ka sēdēt mājās un līdz rīta gaismai skatīties filmas tomēr ir savādāk kā fiziski strādājot. Darbā uznāca lūzuma punkti, kad acis lipa ciet, tādos mirkļos palīdzēja iziešana ārā un svaiga gaisa ieelpošana. Ar laiku, diemžēl, sākās veselības problēmas kā dēļ darbu nācās pamest. Domāju, ka būtu pie režīma pieradusi un viss būtu kārtībā, taču par sevi lika manīt vecās problēmas (elpas trūkums, reiboņi, viss melns gar acīm), tāpēc kopš tā laika darbu naktīs vairs neizvēlētos, jo zinot trūkumus savā veselībā, negribu ar to riskēt.
5075
