Maigi vīrieši

Ir bijis līdzīgi. Nenosauktu puisi gluži par ''maigo'', bet, tāpat kā tu, uzskatīju viņu par "draudzeni". Biju simtprocentīgi pārliecināta, ka arī es viņam vienkārši esmu kā čoms. Un še tev! Atzinās simpātijās! Tās, protams, bija vienpusējas, līdz ar to sāpināju viņu.

Pēc manas pieredzes - nekas labs nekad no tādām draudzībām nesanāk. Ja nu vienīgi liela gadu starpība/ uz savu dzimumu orientēti/ nesimpatizē neviens nevienam/ abiem ir otras puses. :D Bet tāpat šaubos. :D

Pazīstama situācija. Manā pieredzē, diemžēl, ar nepatīkamu iznākumu.
Bijām draugi, runājām pa visu, pavadijām laiku kopā... Un tomēr, lai arī cik naivi es domāju, ka tiešām esam tikai draugi, es kļūdījos. Viņš tiešām bija manī ļoti samīlējies. Diemžēl, nevarēju atbildēt uz viņa jūtām, un tiešām spēcīgi salauzu viņam sirdi. Vairs nekontaktējāmies nemaz, pazaudēju "labāko draudzeni".
Pirms kāda laika satiku, runājāmies. Bet es viņu vairs nepazīstu. Skaidri pajautāju, kas viņu tā mainījis. Viņa atbilde - Tu.
Skumji.
Bet pēc manas pieredzes- vīrieši kā tikai draugi nevar būt.
Protams, nevar jau visus vienā maisā bāzt un ar vienu mērauklu mērīt, bet tāda nu ir mana pieredze.

Man jau liekas ja vīrietis tiešām izrāda interesi par tevi un cenšas būtu tev kā labs draugs, aiz tā visa tomēr slēpjas ar dziļākas emocijas. Un tad nu man ir jautājums, ja jau viņš ir tik jauks un labs pret tevi, kapēc gan nevarētu ar viņu ko pasākt? Vai vismaz noskaidrot kādas ir viņa jūtas pret tevi, jo savādāk varbūt kamēr viņš pavada laiku ar tevi, viņš varētu atrast to īsto sev.

Man bija labākais draugs puisis/vīrietis (šajā vecumā īsti nezinu, kā definēt). Viņš vēl tgd ir man labs draugs. Viņš bija man teicis, ka neesmu vienaldzīga. Bet visu laiku domāju- ai, tas dzērumā teikts. Dažreiz arī skaidrā bija to teicis. Par to daudz nerunājām. Kaut kā neuztvēru īsti nopietni. Bet varbūt arī labi, ka tā, jo tad iespējams izjuktu draudzība. Viņš vienmēr mani atbalstīja, bija kopā ar man ĻOTI smagā brīdī.
Sen neesam arī tikušies. Maijā jau būs gads pagājis. Pirms dažiem mēnešiem uzrakstīja, ka mani ir ļoti mīlējis, ka iespējams vēl tgd mīl. Un ka viņš nevar atrast nevienu meiteni, kura būtu raksturā tāda kā es, jo man esot gan izskats, gan raksturs, kāds viņam patīk.
Taču tik un tā esam labi draugi. :)

Sanda

Es saprotu ka jā sievietei no vienas puses gribās lai tas vīrietis ir blakus kā draugs, bet no otras puses man žēl vīrieša, jo lai gan jūs bijāt/esat labi draugi, viņš vairāk kārt centās tev pateikt to ka viņš jūt ko vairāk, bet tas tika ignorēts. Iedomājoties kā es justos tā puiša vietā, man būtu ļoti smagi, ka kādu ļoti mīlētu, bet nekad nesaņemtu pretī tāda veida mīlestību. Un arī tik tiešām, lai gan jums bija draudzība un es saderu ka neviens to nenožēlo, tomēr varbūt ja nebūtu laiku pavadījis tik daudz ar tevi, cerot ka nākotnē varbūt kaut kas star jums būtu, viņš pa to laiku būtu paspējis atrast to īsto sievieti sev. No vienas puses man tas liekas sautīgi, bet ja tu viņam vairākas reizes ar pateici to ka tiešām neredzi viņu kā neko vairāk kā draugu, tad jau tā bija viņa paša izvēle.

Es visu laiku domāju par to, cik tas ir pretdabiski, ka puisim ar meiteni ir tik draudzīgas attiecības. Bet es zinu,ka viņam ir vēl citas labas draudzenes, ar kurām viņam arī nav romantisku attiecību. Un arī tas fakts, ka viņš man stāsta savas izjūtas pret kādu meiteni, ar kuru bija attiecībās, arī to, ka nespēj viņu aizmirst. Tas arī mani savā ziņā mierina un liek domāt, ka TIEŠĀM šī ir tikai parasta un sirsnīga draudzība. Bet tā kā viņš ir maigas dabas, viņš pret mani ir ļoti jauks. Raksta bez apstājas, novēl jauku dienu un stāsta, cik ļoti viņam patīk mana sabiedrība.

Mora

Es jau nezinu vai manis teiktais ir tas labākais, bet ja būtu tavā vietā, es vēlētos zināt tā puiša īstās jūtas pret tevi, ja nu tiešām viņš cer ka kādu dienu jūs būsiet kas vairāk, un ko var zināt varbūt ja tā padomā, varbūt viņš pat nebūtu tas sliktākais partnera variants, jo tādi vīrieši kas ļoti cenšas iegūt sievieti sākumā kā draudzeni, ar mēdz būt tie viss labākie un uzticamākie partneri, jo viņi jau tevi pazīst kā labu draudzeni, un zin kāda tu esi, nekā vīrieši kas cenšas tik ielīst biksītēs. Lai nu kā, labāk jau noskaidrot. Bet tāds ir mans viedoklis.

Jap, mana šī brīža situācija :D
Bet domāju, ka mums tā draudzība tiešām ir abpusēja, jo puisis arī man stāsta par meitenēm, ar kurā tiekas un par to ko meklē otrā cilvēkā u.t.t.
Pagaidām bez sirdsapziņas pārmetumiem uztveru viņu tikai kā draugu :)

Miss Joker , es Tev pilnīgi piekrītu, bet, teikšu atklāti, man bail kaut ko sačakarēt. Ja nu tomēr, tas viss ir tikai draudzīga vēlme būt man blakus? Es pazaudētu labu draugu. Ja nepazaudētu, tad nespētu paskatīties acīs. Vispār jau viss ar laiku nāk gaismā, ja tā būs, tad es to uzzināšu.

jo puisis arī man stāsta par meitenēm, ar kurā tiekas un par to ko meklē otrā cilvēkā u.t.t.

Es ceru ka viņš meitenē nemeklē tādas īpašības kuras izteikti ir tev? :D Lai nu kā protams ka var ar būt vienkārši vīriešu kārtas draugi, bet labāk pārliecināties nekā pēc tam justies vainīgai :D

Mora

Ja viņš ar tevi draudzējas bez slēptiem nodomiem, es domāju ka draugu kā tādu tik viegli nevarēsi viņu pazaudēt, bet ja viņam ir tās dziļākās emocijas pret tevi, tad nu iespējams ka ar varat būt tikai draugi, bet varbūt ar nē, bet nedomāju ka tā savā ziņā izmantot cilvēku jo vēlies viņa draudzību ir pareizi, un ja jau viņš ir tev labs draugs, vai tad tu viņam nevēli dzīvē visu to labāko, lai kaut vai atrod to īsto cilvēku?

Bet nu es ceru ka viņš tomēr at tevi draudzējas tikai draudzības pēc, savādāk būtu žēl ja kas noietu greizi, es to varu saprast.

Es ceru ka viņš meitenē nemeklē tādas īpašības kuras izteikti ir tev?

njā...

BellaDona

Aizdomājies? :O

Mazliet aizdomājos gan, jā.

Maigs? Bet Tev patīk skarbie vai? Vai arī viņš ir tāds sievišķīgs?

Tieši tāds pats stāsts un iznākums kā tam, ko raksta kafijja.
Bija puisis, kurš bija man labāko draudzeņu vietā. Tikāmies bieži, kopā gājām pastaigās, gājām atpūsties vai vienkārši pasēdēt pie alus kausa. Vienmēr varēju viņam atklāt visu, kas uz sirds. Diena nebija izdevusies, ja nebiju sazinājusies ar viņu. Ar laiku sapratu, ka viņš manī visu to laiku bija iemīlējies, bet pacietīgi uzklausījis visus manus attiecību stāstus un bijis klāt mirkļos, kad pēc šķiršanās bija vajadzīgs atbalsts. Diemžēl, viņā saskatīju tikai labāko draugu, tāpēc liku viņam vilties. Atsvešinājāmies un nācās pierast pie tā, ka pēc aizvadītas dienas, viņš nebūs tas, kura telefona numuru uzspiedīšu, lai piezvanītu. Nesen viņu satiku un jutos kā satikusies ar svešu cilvēku. Agrākie joki par kuriem smējāmies, likās muļķīgi un neveikli, klusuma brīdis vairs nešķita jauks, bet neērts un traucējošs. Skumji, ka tā notika, jo joprojām manā dzīvē viņš ir un paliks mana vienīgā persona, kam spēju uzticēties un kura klātbūtnē būt pašai.

Mazliet aizdomājos gan, jā.

Oi es jums tagad vel draudzības sabojāšu, nu bet cerēsim ka viņi ir vienkārši draugi tad jau, ja vien protams pašas ko vairāk nevēlaties :)

Oi es jums tagad vel draudzības sabojāšu, nu bet cerēsim ka viņi ir vienkārši draugi tad jau, ja vien protams pašas ko vairāk nevēlaties

Ja pati neiebraukšu auzās gan jau būs labi, nu šonakt toties būs viela pārdomām...