Es NEKAD tā nevarētu, nedarītu...

Esmu bieži vien ļoti kategoriska savos uzskatos, tāpēc gadās, ka pasaku NEKAD, bet pēc kāda laika tomēr nākas savu nostāju mainīt. Piemēram, teicu, ka nekad nebūtu kopā ar vīrieti, kurš nav vismaz 20 cm garāks par mani, jo man patīk gari vīrieši, bet tagad esmu ar vīrieti, kurš ir tikai kādus 10cm par mani garāks. Tiesa gan, joprojām zinu, ka ar par sevi īsāku nekad nesatiktos. Nu tādas lietas nemainās, tur es nebaidos teikt nekad. Tāpat kā nekad nepieļautu, ka vīrietis mani neciena - tas ir - sit, apsaukā, paceļ balsi pret mani utt.

pride and prejudice- pati tu totāla aunapiere esi! :D

Tātad jautājums- vai jums ir kādreiz sanācis, ka esat ar putām uz lūpām teikušas to NEKAD, bet dzīve ir iegrozījusi savādāk?!

Jā, ir tā bijis.
Es visai pasaulei ar roku uz sirds varēju zvērēties NEKAD, nesatikties ar draudzeņu puišiem, utt..dzīve man par šitiem vārdiem iespļāva sejā un nu jau drīz būs 5 gads, kā esmu kopā ar draudzenes puisi.

Mirklī, kad kāds uz Zemes pasaka NEKAD, augšā iedegās sarkana lampiņa un visi dievi un dieviņi sajūsmā metas pie konferenču galda, lai izlemtu, kā NEKAD pārkāpšanu padarītu pēc iespējas jautrāku

Labi teikts :D

Pirms vairākiem gadiem abi ar vīru tiešām ar putām uz lūpām un liekot roku uz sirds apgalvojām, ka nekad nebrauksim strādāt uz ārzemēm, bet pagāja daži gadi un dzīve mūs tomēr aizveda uz UK uz 3 gadiem :)
Tāpat kādreiz apgalvoju, ka nekad nenogriezīšu savus garos matus, bet tomēr uznāca kaut kāds prāta aptumsums, un nogriezu īsu karē.

Bet vēl joprojām stingri pieturos pie tā, ka nekad nekrāsošu blondus matus :)

Nekad vairs nedzeršu.Jāsaka gan,ka es uz to "nekad vairs nedzeršu" neapzināti tiešam virzos.
Nekad neēdīšu gaļu-par šo tiešam bija ar putām uz lūpām...nu sanāca tā,ka ēdu tomēr.
Nekādi citi "nekad" tiešām nav pārkāpti.Vienīgais mans nekad no kā es baidos paniski ir tomēr apbērnoties-vienkārši par vēlu uzzinot,ka esmu iekritusi un būt tikai ar vienu variantu-dzemdēt.Cerams,ka par šo nekad dzīve tiešām neierēks par mani.Tur neviens nebūtu laimīgs,ne es,ne bērna tēvs,ne pats bērns :D Cerams,ka karma ir sapratīga būtne :D

aa,kad man bija 10 gadi,teicu,ka man nekad nebūs pusaudžu dullums :D Tagad tā nāk smiekli par to.Kad bija pienācis pusaudžu dullums teicu,ka es nekad nemainīšos un visu mūžu staigāšu apkārt panka paskatā :D

Ir manis sacītais "nekad" pārvērties par "kaut kad", bieži

Pirmais kas ienāca prātā - teicu, ka nekādā gadījumā neņemšu akadēmisko gadu pēc vidusskolas, bet beigās tas šķita pat labākais variants un patiesībā, nav nācies nožēlot.

reiz teicu,ka NEKAD nesaiešos ar bijušajiem..

3 x ar vienu un to pašu saiet kopā skaitās?? :D

Es NEKAD nedzīvotu citā kontinentā, bet nu re kā..

Atcerējos vēl vienu- es NEKAD nesaietos ar puisi bez augstākās izglītības!

Nav nekas tāds būtisks, lielajos NEKAD tiešām esmu pieturējusies pie principiem, savām morāles normām. Mazie, kas saistīti ar nevilkšu to un to, neiepatiksies tas un tas (arī par cilvēkiem) - jā, viss mainās un man tas patīk, vienmēr prieks par katru lietu, kur pārsteidzu pati sevi ar elastību, domu maiņu no- nē! uz - jā, kāpēc gan ne!

Man ļoti nepatīk dzīvot manā ciematā lauku , un gribēju izrauties no tā -domāju pie sevis ---- niespringšu ,aizbraukšu uz lielaku pilsētu un ""NEKAD "" te nedzivošu....Laukos,bet .....

Atradu dzexu no tālienes ,tā samilējamies viens,otrā ,,,, Un vinjš no savas pilsētas pārnāca uz laukiem ,jo redz vinjam labak lauki patik ,grib pardot savu dzivokli ,lai tenhniku pikrtu......Vinjs ari darbu atrada redz .....

Un kur mani plāni par pilsētu? ka būs pastaigas pa parkiem,pie jūras? Un darbu pilsētā varetu labak atrast.....

Cits "'nekad"' nepiedot krāpšanu ,tad labak vienai dzivot.

Nē, tiešām nav. Parasti saku kategorisku "nekad", tikai, ja man tas šķiet kaut kas amorāls un ļoti briesmīgs, bet neko tādu man nav bijis vēlmes darīt. Parasti, saku, ka "ceru, ka man nekad nenāksies to darīt", kas ir pavisam savādāk, jo es neko ar putām uz lūpām neapgalvoju, vienkārši ceru, ka nevajadzēs nonākt tādā situācijā. :)

Tas, ko es tiešām, no sirds esmu pateikusi, ka nevarētu/nedarītu/nepiedotu, pie tā arī pieturos, jo tāda ir mana pārliecība. Cita lieta, ja uz paģirām pateicu, ka nu nekad tā vairs nedzeršu vai neizlēkšu ar gumiju (man ir nenormāli ārprātīgi paniskas bailes no augstuma), bet, protams, ka ir gadījies atkal iedzert vairāk un kādreiz varbūt saņemšos izlēkt ar gumiju, tā teikt - mēģināt bailes pārvarēt, tie nekad ir bijuši mirkļa iespaidā.

Haha, es sev kožu mēlē katru reizi, kad gribās pateikt to NEKAD, jo pietiekami labi zinu, ar ko tas beigsies. Atradinājusies esmu, jo to NEKAD vairs negribās tik bieži vispār teikt.

Mirklī, kad kāds uz Zemes pasaka NEKAD, augšā iedegās sarkana lampiņa un visi dievi un dieviņi sajūsmā metas pie konferenču galda, lai izlemtu, kā NEKAD pārkāpšanu padarītu pēc iespējas jautrāku

Precīzi pateikts! Jau vairākus gadus izvairos no tā vārda "nekad", jo bija tāds posms, ka viss, par ko kategoriski kliedzu, ka "nekad", viss tas viens pēc otra sāka ar mani notikt. Nu Tas tur augšā man parādīja manu ''nekad''..:D

Nemeetaajos ar so vaardu,bet tomeer sliecos domaat,ka nekad nevareetu nevienam atriebties,dariit paari arii tad,ja sis cilveeks man ir kaut ko nodariijis...

Neesmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk uzsist adrenalīnu, respektīvi, nekad nelektu ar izpletni vai gumiju, man pat no karuseļiem bail :)

pirms šķiršanās teicu, ka nekad nespētu dzīvot bez viņa un izdarīšu pašnāvību, bet spēju dzīvot bez viņa un par pašnāvību pat neiedomājos

No pusaudžu laikiem.. Nekad nelakošu melnus nagus... Haha, un kā vēl lakoju!
Nekad neklausīšos krievu mūziku... Viss sākās ar A-europa, zima zima :D
Kad bija kādi 17gadi, teicu, ka nekad neduršu mēlē pīrsingu... 18gados izdūru :D

Kad aizgāju dekrētā, teicu - "nekad neatgriezīšos šajā darba vietā"... pagāja 4 gadi, viss kautko meiģināju... un iedomājaties... ATGRIEZOS!!!!... sapratu ka mīlu šo darbu un nekur ciur sevi vairs nespēju iztēloties, kā vienīgi karjeras augšgalu, kad iegūšu atbilstošu izglītību :)