Sasāpējis man šis jautājums jau kādu laiku... Mans jaunais draugs ir riktīgs sportists. Ne profesionālis, bet amatieru līmenī ļoti daudzus sportus prot un dara. Tagad pa ziemu telpās spēlē skvošu, tenisu, volejbolu, basketbolu. Līdz šim nebija sniega, bet tulīt noteikti ies vaļā arī slēpšana un snovošana. Nemaz nerunāsim par vasaru, kas tuvojas un kur tiks spēlēts pludmales volejbols, badmintons, būs veikošana, vindsērfings, kaitošana.
Viņš ir ļoti aktīvs, viņam patīk tādas lietas, arī draugi viņam ir tādi, ar ko kopā to dara. Un arī draudzenes :) Par šo tēmu jau es te vienreiz raudāju, jo man besī, ka viņam ir meitenens labi draugi.
Savukārt es esmu pilnīga ņuņņa. Es neprotu nevienu no šiem sporta veidiem. Tā kā man nav reakcijas, un man no tā kauns, es nekad arī neesmu pat centusies mācīties. Līdz šim man tas veiksmīgi izdevies, jo nebija jau tādas vajadzības ko darīt, man nav tādu draugu un tāds aktīvs dzīvesveids. Man labāk patīk pagulēt pludmalē vai mājās pačilot.
Bet ar šo jauno draugu ir citādi. Protams, viņš man neko neuzspiež. Bet nu tas ir loģiski saprotams, ja es arī to darītu, mēs kopā pavadītu vairāk laika. Citādi viņš ir ļoti aizņemts ar saviem hobijiem, kuros man nav vietas, jo es tos nemāku un nepraktizēju. Un priekš manis viņam atliek maz laika. Vai arī garlaicīgas aktivitātes, kas ir manā stilā, bet ne viņa.
Tagad ziemā vēl kaut kā izsprūku laukā. Bet ko es darīšu vasarā? Gribēsim braukt uz pludmlai... palikt maliņā, kamēr viņa foršā draudzene prot visu un dara ar viņu kopā visu? Jūtu, ka šeit mana pašapziņa vēl vairāk tiks sadragāta.
356
