Ko Tu esi spējusi piedot?

babse, jap, tieši tā :) Tas viss jāuztver vnk kā pieredze. Ja tas viss nebūtu ar mani noticis, es nebūtu tāda, kāda tagad esmu, man nebūtu tas, kas man tagad ir :) Daudzas lietas uztvertu savādāk, droši vien. Tāpat arī ar Tevi... :)

Favel! mani agrāk arī ļoti nospieda pagātnes notikumi, nu nevarēju es palaist vaļā.. BET tagad ir palaists vaļā! ja vēlies zināt manu pieredzi, kas varbūt var noderēt, tad raksti privāti..

Esmu sapratusi, ka es nespēju piedot, bet vienīgais cilvēks, kurš no tā cieš, esmu es pati. Es arī zinu, ka daudzās situācijās es arī esmu bijusi daļēji vainīga pie notikušā, bet aizvainojumu pārvarēt nevaru.
Tas mani ļoti nospiež un es ceru, ka kādreiz varēšu iemācīties piedot.

man piedot nozīmē par to vairs nedomāt, nekad nepārmestu un vispār izslēgt no atmiņas. tā kā es to izdarīt nevaru, tad uzskatu, ka līdz galam nekad neko īsti piedevusi neesmu.

Man ir tā pat. Kaut it kā uznāk periodi, kad viss ir aizmirsts un viss ok, bet tā pat uzpel tas aizvainojums atpaļ šad un tad.

Esmu piedevusi savam puisim vienu lietu, bet atmiņā tas vēl ir palicis, jo tādas lietas neaizmirstu.
Jā un puisis pats nedēļu lūdzās piedošanu visādos veidos. Un paldies viņam ka izlūdzās manu piedošanu.

Babse, nu tak miileeju bez gala un bez malaam to cilveeku! Visu piedevu. Taapeec arii kaapa uz galvas un atkaartoja savu riiciibu vel un vel, jo zinaaja, ka piedoshu.

Attiecībās esmu piedevusi ļoti daudz..Paldies Dievam nav bijusi krāpšana bet nu daudz sliktu lietu ko cita normāla sevis cienoša nekad nepiedotu.
Bet nu..dzīve ir viena un kļūdīties ir cilvēcīgi , tas ka tu otram piedod nozīmē to ka tev arī taps piedots ja pieļausi kādu kļūdu!

tas ka tu otram piedod nozīmē to ka tev arī taps piedots ja pieļausi kādu kļūdu!

Kādā veidā tas nozīmē, ka tiks piedots? Tu domā tieši 2 cilvēku starpā?

Ja man kads ko nodara,nespeju atri piedot vai aizmirst. Lai spetu piedot vajag vairakas dienas un tas ari atkarigs no ta, ko cilveks ir izdarjis.
Par roku pacelsanu pret mani no puisa puses, speju piedot tikai pec vairakiem menesiem un aizmirst laikam to nespesu nekad. Jo mamma mani uzaudzinaja viena un pat vinja nekad nebija pacelusi pret mani roku.Un sev tiku teikusi, ka ja mamma man to nenodariija, tad nu nelausu to darit ari nevienam citam. Jo mati uzskatu par dargako cilveku kas man ir. Un par talaku kopdzivi nevareja but vairs ne runas.
Un tikai ar laiku un tas, ka aizbraucu dzivot prom no tas valsts, kur dzivojām kopa, un nekad vinju vairs neesmu satiksusi un domaju ,ka nesatiksu,,speju to visu uztvert tagad vieglak, ka ta ir pagatne, un ka no kludam macamies.

Draudzenes nodevību, un krāpšanu. :)

Jā, bet vai tad piedot tuvam cilvēkam lielu pāridarījumu, nozīmē, ka viss turpmāk būs kārtībā? Šeit pati piedošana ir mazākais, būtiskākais kādas tās attiecības paliek un kas tiek zaudēts. Tas ir daudz sāpīgāk par nepiedošanu kā tādu.

Es laikam arī neesmu spējīga tā īsti piedot, bet kaut kā tās dusmas manī nedzīvo, jo ikdienā ir daudz citu lietu par kurām domāt un par pāridarijumiem nedomāju. Vienmēr palieku ļoti vēsa un reizēm pat mazliet riebīga pret cilvēkiem, kuri nodarijuši pāri, seviški, ja tas ir acīmredzams un liels pāridarijums, tad pat nejūtu vajadzību kaut ko paskaidrot par savas attieksmes mainīšanos, kaut arī redzu, ka cilvēks savu kļūdu nesaprot. Nezinu kpc tā.

Piedevusi,bet diemźèl ne aizmirsusi,roku pacelšanu. Es cenšos neturèt ľaunu prátu neuzvienu jo apzinos cik ľoti tas kaitè man pašai un ir svarîgákas lietas par ko domát:)

pievienojos Malle
vienkārši nesanāk piedot un aizmirst ne tik. Mazajiem nieciņiem uzmanība pat netiek pievērsta, bet tie cirtieni mugurā-paliek ilgi,ilgi atmiņā.. Un tad ja ir karš, tad uz visiem laikiem. cilvēki tiek izslēgti gan no dzīves,gan no komunikācijas..
Ir varbūt recepte kā ar to cīnīties?

Es visu esmu piedevusi. Visu visļaunāko un vistrakāko. Jo kam tad tev kas jāpiedot? Tam 'ļaundarim'? Vai sev? Taču visu, kas ar tevi noticis (arī visu slikto) esi pasūtījis tu pats. Tava un tikai tevis paša apziņa ir paprasījusi, lai tev to izdara.

Esmu sapratusi, ka es nespēju piedot, bet vienīgais cilvēks, kurš no tā cieš, esmu es pati. Es arī zinu, ka daudzās situācijās es arī esmu bijusi daļēji vainīga pie notikušā, bet aizvainojumu pārvarēt nevaru.
Tas mani ļoti nospiež un es ceru, ka kādreiz varēšu iemācīties piedot.

Man ir precīzi tāpat... Ļoti ilgi laiku visdažādākajos veidos meklēju to veidu, kā piedot, bet neesmu atradusi.. Zinu, ka tā daru pāri pati sev, bet es vienkārši nesaprotu, kā notiek piedošana, diemžēl.

man piedot nozīmē par to vairs nedomāt, nekad nepārmestu un vispār izslēgt no atmiņas. tā kā es to izdarīt nevaru, tad uzskatu, ka līdz galam nekad neko īsti piedevusi neesmu.

Piekrītu Renē. Man liekas,ka esmu piedevusi tētim, mammai, bijušajam puisim(krāpšana), vēl vienam puisim par dažām lietām..bet aizmirsusi neesmu..līdz ar to, nezinu vai tā skaitās 100% piedošana...

Chanely, cienu Tavus komentārus, mēdzu palasīt, ko raksti.
Atsaucoties uz Tavu komentāru, kā tieši mazulis apzinīgi varētu lūgt to, ka paša vecāki to nemīl un uzskata par dzīves lielāko kļūdu un sodu? Tīri intereses pēc vaicāju :)

Favel, ko nozīmē 'apzinīgi' lūgt? Mammīt, sit mani? Nē tā neviens nelūdz :) Ne jau fiziskais ķermenis palūdz, bet cēloņķermenis. Bērns nepiedzimst kā balta lapa. Dvēsele pārdzimst jau ar savu karmu, tostarp negatīvo. Tas nevainīgais, mīļais bērniņš jau ir izdzīvojis ntās dzīves varbūt. Turklāt bērns ir tas, kurš izvēlas vecākus. Un viņš tos arī izvēlas tādus, kādā ģimenē viņš varēs realizēt savu karmu. Ja viņam ir šāda negatīvā karma, jā, tad viņš izvēlēsies vecākus, kas dzers un viņu sitīs. Protams, tīri cilvēciski mums būs žēl šī bērna un šo situāciju. Bet ir jāsaprot, ka cēlonis jau ir tikai pašā. Ar mums notiek tieši tas, ko mūsu apziņa ir palūgusi mums nodarīt. Tādus vecākus mēs izvēlamies, tādu vīru/sievu izvēlamies, kas mūskrāps, tādu priekšnieku, kas mūs pazemos utt, kas būs 'aktieri' mūsu pašu uzrakstītā scenārija filmā :)

chanely, un vai tad tagad dzīves laikā cilvēks to savu likteni vairs nevar mainīt?