Ko Tu esi spējusi piedot?

Tikai siikumus. Par lielaam lietaam runaajot - cilveeku no savas dziives izsleedzu un par vinju aizmirstu. Piedot nemaaku. Manaa uztveree piedoshana ir cilveeka riiciibas daljeeja attaisnoshana.

Manaa uztveree piedoshana ir cilveeka riiciibas daljeeja attaisnoshana.

Paldies, Krista, Tavu viedokli vienmēr izlasu kā vērtīgu.
Un, jā, šoreiz arī piekrītu tekstam, ko iezīmēju. Arī šīs punkts ir pārdomu vērts.

Daudziem esmu piedevusi. Esmu piedevusi arī tēvam par to,ka viņš ir tāds kretīns. Piedot varu, bet aizmirst diemžēl nevaru. :/
Man šķiet,ka piedotu visu, visu..tikai ne krāpšanu.

Krāpšana laikam ir vienīgais ko es nevarētu piedot. Un tas būtu punkts visam.
Ir daudzas lietas par kurām vēl daudziem japiedod, bet nav pienācis tas laiks, un tie cilvēki ir vieni no svarīgākajiem dzīvē, tēvs un māsa, bet kad piedošu to es gan nezinu.

Varbūt tām, kuras meklē iespēju piedot, der ieskatīties sevī, nevis malt uz riņķi to, ko sliktais cilvēks ir darījis. Manuprāt, bieži tā piedošana neizdodas, jo sievietes sevi vaino pie sliktas vīrieša rīcības vai bērni - sevi pie vecāku rīcības. Ja vien es būtu pacentusies būt seksīgāka, lai vīrietis neaiziet pie citas... Ja vien es būtu klausījusi savus vecākus, tad viņi mani nesistu... Ja vien es būtu bijusi mīļāka, tad vīrietis man nemelotu... Ja es nebūtu tik daudz prasījusi no vecākiem, tad vecāki neizšķirtos... Ieteiktu vispirms noslēgt līgumu ar sevi, ka darbojāties pēc vislabākajiem nodomiem, un turpināt mīlēt sevi gan pirms sliktā pāri darījuma, gan pēc tam. Neesiet pret sevi bargas.

Man ir ļoti grūti piedot nopietnus pāridarījumus.
Pēc vairākiem gadiem esmu piedevusi vīram krāpšanu un tagad esmu 100% droša, ka tā bija tikai viena reize un ka tas vairs neatkārtosies. Ar laiku esmu sapratusi, ka savā ziņā arī es pati biju vainīga pie šī viņa sānsoļa, un tagad daru visu, lai viņam pat neienāktu prātā doma par citu sievieti :)
Esmu piedevusi arī bioloģiskajam tēvam to, ka viņš nekad man nav bijis blakus. Daļēji man palīdzēja tas, ka tagad zinu - arī mana māte bija pie tā vainīga... Bet joprojām vēl neesmu saņēmusies ar bioloģisko tēvu pat pa telefonu parunāt, lai gan ir milzum daudz jautājumu, ko gribētos viņam uzdot.
Esmu piedevusi labākās draudzenes nodevību, bet tagad varu viņu dēvēt tikai par paziņu... Bet lai arī tas bija ļoti sen, diemžēl, pateicoties šai meitenei, man joprojām nav nevienas īstas draudzenes.
Ja tā padomā, piedevusi esmu diezgan nopietnas lietas, bet aizmirst tās nespēju pat pēc daudziem gadiem...

Tās kuras ir piedevušas krāpšanu ar nosacījumu, nākošo reizi nepiedošu. Cik daudz no jums ir vēlreiz krāptas?

Droši varu teikt, ka esmu piedzīvojusi tikai vienu krāpšanas gadījumu un zinu, ka vairāk tas nav atkārtojies. Kopš tās reizes ir pagājuši jau apmēram 8 gadi, joprojām esam kopā :)

Manaa uztveree piedoshana ir cilveeka riiciibas daljeeja attaisnoshana.

Ja cilvēks pa īstam piedod, tad tā nav rīcības attaisnošana.

bet arī ļoti daudz meli (par izglītību, ģimeni, veselības stāvokli (pateica, ka viņam ir vēzis), draugiem, u.t.t.) - par gandrīz visu, man, manai ģimenei, viņa ģimenei.

Šādi pataloģiskie meļi kādreiz mainās?