Un atkal liktenis man neliek garlaikoties.
Esmu kopā ar savu mīļoto jau 6. gadu un mums viss ir ok, bet gadus 3 atpakaļ es satiku vīrieti, kas man ļoti iepatikās. Es saprotu, ka starp mīlestību un simpātiju ir liela atšķirība...un pēdējo mēnesi šī simpātija liek manai sirdij pukstēt straujāk un domāt tikai par to jauko vīrieti (ak Dievs, mani moka sirdsapziņa un dusmas uz sevi - kā es to vīrieti varu tā saukt - man taču ir draugs, ko zinu kā savus 10 pirkstus, un mums ir kopīgi plāni, kopīgs mājoklis, kopīgs kaķis un galu galā, mums taču ir mīlestība), un es labprāt viņam uzrakstītu kaut tikai vēstulīti, lai viņš zina, ka viņu atceros. Un kaut arī starp mums nekas nav bijis, izņemot stipras simpātijas, un kaut arī viņš zina, ka man ir draugs, un es to ļoti labi zinu, mani tāpat nedaudz velk pie viņa! Citreiz naktīs domāju, kā būtu, ja es būtu kopā ar viņu nevis savu draugu... un man sāp sirds, ka varu tā domāt, jo mans mīļotais vīrietis, man draugs, mans "vīrs", mans atbalsts un mans plecs, uz kura izraudāties ir tik labs, bet es esmu tik slikta, ka domāju par to otru vīrieti! Nu, kā tā!!!!
Pat nezinu, ko vēlos no jums, vienkārši gribēju izrunāties, kādam to izstāstīt, jo....parasti es visu stāstu savam mīļajam, bet tagad es to nevaru, un arī draudzenēm man ir KAUNS stāstīt, ka manī klejo un moka mani domas par manu simpātiju! Fuj!
280
