Man jau gadiem viens režīms - darba dienās ceļos ap 6:30 - 7:00, brīvdienās ne vēlāk par 8:00, Bet miegs nenāk. Nē, baigi vēlu neeju gulēt - ap kādiem 1:00. Bet esmu pagurusi no šīs 6 stundu gulēšanas. Man vienk.IR jāguļ vismaz 8-9 stundas pēc ārstu rekomendācijas, bet man vakaros miegs ne vienā acī. Tiklīdz jūtu kaut ap 21:00 sagurumu, eju gultā iekšā un grozos līdz kādiem 23:00, tad iemeigu un tad pamostos 4 naktī un blenžu grieztos līdz 6:00, tad uznāk baisais miegs un piecelties nevaru, visu dienu žāvajos. Piebildīšu, ka celties 7:00 vai pat 8:00 priekš manis ir grūti. Tas man prasa pārcilvēciskas spējas :)
Kad gulēju slimnīcā un man deva miega zāles - bāc, meitenes, jūs pat iedomāties nespējat, kas tas bija par kaifu. Iedzer ripiņu, pēc 30 min.ielien gultā (nenotiek ne žāvāšānās, ne arī "rubīšanās ārā"), izslēdz gaismu, aizver acis un visss - reāla aizmigšana. Nepārspīlēju. Burtiski dažas sekundes. Acis tiek atvērtas tikai tad, kad māsiņa atnāk. Un nevienu nakti neatceros, kad būtu grozījusies vai kā tā. Kaifs. Bet man doki atsaka tās zāles izrakstīt, jo raisa atkarību. Tas ir saprotams, bet nu... tā dažreiz gribas vienkārši aizvērt acis un aizmigt.