vECUMS

Es domaju,ka 25 gadi ir daudz,jaa pie berna var tik atri un apreceties arii, bet ar gadiem nepaliec jaunaka un ja gribi vismaz 2 bernus tad ir pedejais laikas,pasai veel tik daudz nav, bet daudz neatpalieku no taa skaitli, es piem, negribetu otru bernu dzemdet 30 gados un preceties ne tik. pie tam veseligi neesot pec 30 dzemdet un vecaka kljusti,jo vairak bernus izlaidisi.Mūsu laikos galig ta izglitiba vairs nav noteicosaka ja vien nedoma kada banka vai kada augstak stavosa amata stradat, jo man ir draudzene ar magistra gradu, tgd sezh majas un neko nedara.Tagad visu nosaka pazinas, jo ipasi maza pilsetaa.

Piekrītu Kristai. Turklāt es nemaz neapskaužu tās, kam ap 25 jau vairāk par 1 bērnu.

Tu esi tik vecs, cik vecs jūties.
Mana vecāmāte, kurai ir 70 gadi arī saka, ka vēl ir jauna, tāpēc nav ko iespringt :D

Nedomāju, ka būs tā, ka tagad izbaudīsi to brīvību un tad pēkšņi visam pieliksi punktu, uzreiz atradīsi puisi, iemīlēsies, radīsi bērnus un upurēsies tikai viņam un bērniem. Daudzas lietas taču var apvienot ;)

Ja savos 25 gados neesi gatava ģimenei, tad nevajag sev to uzspiest, jo mazāk stresosi par gadiem, jo vieglāk viss nostāsies savās vietās.

Tur jau tā lieta, ka esmu gatava ģimenei un pat gribētu to...
bet ir taa problēma, ka saprotu, ka pašreizējais vīrietis nav tas, ar kuru to vēlos...
Laikam nākusi apgaismība, ka tomēr nav īstais...

Kristai paldies par ieteikumiem, noteikti dazus panemsu un atradisu tiem pielietojumumu sava dzive pazistamos momentos:)

Skatoties uz sevi varu teikt, ka man 25 vel bija berniba, lai gan pasai taja laika ta nelikas. Varbut, ja butu berni un gimene, butu sapratigaka un tuvak zemei.

Un vel man pardomas izraisa tas, ka manam pazinam, jaunajam maminam ir visu laiku aktualais jautajums, kur likt bernu. Gribas teikt - butu man jusu problemas. Es domaju, kur vinu dabut, bet vinam, kur likt un ka izrauties no majam, no pamperiem, saposam ausim u.tml. Visas grib atrak uz darbu, jo majas no berna nogurst. Un visam galva viena doma, ka tagad japaciesas, jaizaudzina berns un pec tam vares dzivot sev. Ta ka to pec tam kads kadam butu apsolijis.

25 gadi sievietei ir pats sākums, manuprāt, laiks, kad sākt plānot nākotni un kalt nopietnus nākotnes plānus. protams, citām plāni ir jau no 15 gadu vecuma, citām nav vēl 30 gadu vecumā, tas tāds mans skatījums. Tas, ka jābūt tajā vecumā tam un tam, mājai, bērniem, izglītībai, sunim, kredītam un augstākajai izglītībai, nezinu, man šķiet, ka apkārtējie ar to cenšas nomaskēt kaut kādus savus kompleksus, sak, man pašai nav, bet paskat, kas manai māsīcai ir un meklē 101 attaisnojumu, kāpēc pašam nekā no tā nav. Šajā visā piekrītu Kristai, ja baksta tevi, baksti pretī.
Mani arī reizēm pabaksta, piemēram, kāpēc pirkāt plīti nevis ledusskapi, kāpēc paklājs balts nevis melns, kāpēc tādu skapi pirkāt, tur bija smukāki utt. Kādreiz tiešām likās, ka daru nepareizi, bet tad sapratu, ka tā ir mana dzīve, ja vajag man baltu paklāju, būs balts, kāpēc man kādam būtu jāatskaitās, kas un kāpēc man ir tieši tāds, kāds ir.
Vispār nesaprotu tos bakstītājus un citu dzīves plānotājus, katram taču ir savs skatījums uz dzīvi, savi mērķi un savs laiks to visu piepildīt. Tie mistiskie vecuma standarti, kad jādzemdē, kad jāpakāpjas pa karjeras kāpnēm, vispār ir kaut kas galīgi garām. varētu padomāt, ka visi dzīvo tikai pēc grāmatas un nekas cits nenotiek.

Paskaties uz to no citas puses - cik no vinjaam ir apceljojushas puspasauli, cik no vinjaam ir magistra graadi jebshu kaut vai pabeigti bakalauri, cik no vinjaam var teikt, ka ir izbaudiishas dziivi, nevis seedeejushas chetraas sienaas, audzeejot mazo, cik no vinjaam ir daudz interesantu hobiju?

+++
izskatās, ka tev tāds bara instinkts - visiem ir, tad man ar jābūt, citādi dzīve nav izdevusies. Man tieši otrādi, ļoti reti kam 25 gados ir ģimene, māja, bērni, un tiem, kam ir, tos es neapskaužu. ir jābūt ļoti aktīvam, uzņēmīgam un arī turīgam cilvēkam, ļoti saliedētai ģimenei, lai ar visu bērnu varētu atļauties baudīt dzīvi uz pilnu klapi (tādas sievietes es pazīstu tikai divas). Lielākā daļa sēž četrās sienās un raud, kad varēs tikt patusēt un sākt strādāt. Māja un mazi bērni ļoti piesien vienai vietai, ļoti. Tie, kam nav bērnu šādā vecumā, piedalās visādos projektos, braukā pa pasauli, tērē savu naudu hobijos, kāpj pa karjeras kāpnēm un piedalās trakās ballītēs līdz nākamās dienas pusdienlaikam.

Nav tāda JĀBŪT. Lai cik klišejiski tas neizklausītos - dzīve ir dzīve, dažādu situāciju daudzveidībā tā ir tik neparedzama un bieži nepadodas pašu sagudrotajam plānam. Ne visām līdz 25 gadiem ir vīrietis, kas viņas prec, ne visas var/ grib/ var atļauties palikt stāvoklī, ne visām līdz konkrētam gadskaitlim ir pietiekami ienākumu, lai pirktu īpašumus.

Es pati mazuli radīju arī jau krietnu laika strēķīti jau pēc 25 gadu vecuma, kad ir stabils darbs un nav bažu, ko es darīšu pēc mazuļa pēc mazuļa piedzimšanas. Bet vispār izlasīju visu diskusiju un zināmu pretrunu tomēr šeit pamanīju. Tiek uzsvērts, cik svarīgi ir izbaudīt dzīvi, izceļoties (un tā nozīmi pat neapšaubu), iztrakoties pēc iespējas ilgāk, jo vēlāk var nebūt veselības to īstenot. Tad kā sanāk - bērnu radīt tad, kad vairs nav spēka un veselības vai tas jau ir tuvu izsīkumam? Bet bērna radīšana, audzināšana prasa tikpat daudz spēka un labas veselības, cik jaunības trakošana. Es pati personīgi, egoistiski atzīšos - esmu priecīga, ka man mazulis 40 gadu vecumā jau būs krietni paaudzies un tajā laikā man vairs nebūs ņemšanās ar pamperiem un būs iestājies zināms atslābums:)

Man pašai ir 25. Neesmu precēta, bērnu nav, personīgās mājas arī nav :D Precēšanās nav no manis atkarīga - ja draugs bildinātu, teiktu ''jā'', bet pati es viņu bildināt netaisos un šo ideju uzspiest arī ne(tam jānāk no viņa brīvprātīgi, nevis izspiesti). Bērnus negribu vismaz tuvākos 10 gadus. Mājvietu gan savu gribētos, bet...ar laiku.
Man ir savi mērķīši, kurus sasniegt un es uz tiem virzos. Vēlos baudīt dzīvi atbilstoši savai gaumei(nu, tas ir - atbilstoši savai izpratnei). Apkārtējo ''zāģēšanu'' esmu piedzīvojusi un, pagaidām vēl, pieklājīgi šos cilvēkus atsēdinu. Bet ja ar pieklājību drīz nepietiks, darīšu kā Krista teica :D

Minētais modelis: 25 gadi, māja, mašīna, vīrs, bērni - tas ir tikai viens no modeļiem, nevis vienīgais vai pareizākais. Tāpēc nestresini sevi. Nav obligāti visām jāseko šim modelim. Tas vnk mūsdienās daudziem liekas ''pareizākais'', jo daudzas dzemdē jau 17 vai 21 gada vecumā vai precas 20 gados un tāpēc daudziem apkārtējiem liekas - ''kā? Tev 25 gadi un vēl nav bērna un vīra?''.

Āprāc,cik mums tomēr dzili ir iepotēti stereotipi!

ir sievietes, kuras tā arī vsp nedzemdē un nevēlas to darīt. ir cilvēki, kas vsp arī neapprecās.
ja tu pati vēlies kāzas un bērnus, tad risini šo jautājumu.es tomēr pirms šķirtos ŗunātu par šīm tēmām ar draugu. ja tad nekā - tad nekā. viņš vsp nevēlas kāzas un bērnus vai tikai pagaidām? varbūt ir kādi apstākļi, kas traucē tam visam un atšķirīgas vēlmes?
tmanuprāt, cilvēkam jātaisa bērni un jāprecās, kad viņš to vēlas, nevis, kad ir apnikusi citu tirdīšana. bet tīri no veselības viedokļa, šis kā reiz būtu īstais laiks bērniem. citas saka, ka pie bērna var tikt aptuveni gada laikā, bet bieži vien tā nenotiek. pat, ja ar veselību viss ir it kā ok, var būt daudz citu faktoru, kāpēc pie bērniņa tik ātri neizdodas tikt.
manuprāt, pats svarīgakais ir tas, ka tu esi sapratusi, ka tavs draugs tev gluži nav īstais.. bet kāpēc? tas, ka jums nav vēl bērnu, kāzas vai tomēr noplakušas jūtas, iestājies cits attiecību stāvoklis, pavisam savādāks skatījums uz dzīvi?