Šo cilvēku nāve, protams atšķiras no mūsu mīļo, līdzcilvēku nāves un traģiskiem notikumiem.
Viss turpinās, jā.. Bet savādāk! Mana dzīve kūleni apmeta jau pirms šī notikuma, no malas izskatās, ka es turpinu dzīvot parasti, bet man nekas cits neatliek, jo 1) visiem piekāst, kas notiek Tavā privātajā dzīvē, ir jāturpina mācīties, strādat, funkcionēt 2)man ir lūgts neizrādīt (un pati saprotu, ka nedrīkst!!! cerības dēļ vien) un turēties, jā,ārēji es to daru, jo zinu, ka mani vēro, arī cilvēks, kam tas ir svarīgi-lai viņa dēļ neviens nejustos vainīgs. Tas, kas notiek manī iekšēji, ir nesvarīgi, jo tās ir tikai manas problēmas. Mūsu sabiedrība nav tik līdzjūtīga un atbalstoša, lai cilvēku saprastu. Es uzskatu, ka pati sabiedrība dalās divās daļās (no maniem subjektīviem novērojumiem nonākot šādā situācijā), vieni, kas atbalsta, jūt līdzi, neprasa saņemšanos sekundes laikā, vārdu sakot-izprot; un otri-bla, bla,bka, es jau saprotu, ka ir grūti (tepat cosmo arī šie teksti bija saistība ar Zolitūdes notikumu), bet davaj, močī tālāk, dzīve turpinās, izbeidz sērot,mocīties!
Ar to es gribu teikt, ka tā ir mūsu vērtību/morāles un personīgā izvēle, kā izturēties pret smagiem notikumiem dzīvē. Un neviena nāve nav mazak svarīga, ir tikai atšķirīgas mūsu attieksmes pret to.
7408
