tās ir tikai manas domas, nevis patiesība!
chanely, runājot par tik sāpīgām tēmām, ir grūti klusēt. piedod, bet uzskatu, ka tas nav nekas cits, kā kognitīvā disonanse - ja tu tici, kam augstākam, bet pasaulē notiek tik prātam neaptveramas lietas, katram ir jautājums - kāpēc tas notika? kāpēc tas augstāk stāvošais spēks nepalīdzēja? kāpēc Tas nestāvēja klāt, kad izdzisa cilvēku dzīvības? lai mazinātu to disonansi starp to, ko piedzīvojam - bailēm, izmisumam, sāpēm un tam, kā ticam tam spēkam, kurš vienmēr stāvēs mums klāt, pasargās mūs, mēs sev ieskaidrojam, ka tā bija augstākā spēka griba, tā vienkārši vajadzēja notikt, bet tagad tie mirušie ir pasargāti, drošībā, nevis sev skaidrojam, ka augšējais spēks ir mūs pievīlis vai atkārtoti sev uzdodam jautājumu - vai tāds vispār eksistē? jā, neviens nespēj skatīties acīs realitātei, ka bērni ir zaudējuši savus vecākus - bezjēdzīgi! 54 bezjēdzīgas nāves! neviens tās neatgriezīs, neviens neizlabos bezjēdzīgi izkropļotās cilvēku dzīves, neviens nemazinās tās sāpes. tas ir pārāk sāpīgi, lai neticētu un necerētu, kam augstākam... lai arī kā būtu, vissvarīgākais cilvēkam ir ticība un cerība, tāpēc mums nekas cits neatliek, kā ticēt un cerēt.
7408
