piedod, bet jebkurš vairāk sēro par savu mirušo tuvinieku, nevis par, piemēram, drauga! tas pats attiecināms uz to, ka mums vairāk sāp par to, kas notiek mūsu valstī, nevis svešā. galu galā mēs visam nelaimes personificējam ar sevi. absurds būtu domāt, ka mēs sērosim par dabas katastrofām Amerikas Savienotās valstīs. neuzskatu, ka tā ir liekulība, tas vienkārši ir... dabiski. kas notiktu, ja mēs spētu just līdzi visām sāpēm uz pasaules, tās izlaistu caur sevi? domāju, ka tas ir mūsu psihes aizsargmehānisms - neko nejust, citādāk mēs nespētu no rīta celties un vakarā iet gulēt. te izjuka daudzas latviešu ģimenes, gribot vai negribot, mēs personificējam to visu ar sevi, ar saviem tuviniekiem, tāpēc tas sāp! ticu, ka daudzas latviešu ģimenes iededza svecīti par aizgājējiem, uz brīdi izjuta, cik labi, ka ar maniem tuviniekiem viss ir kārtībā. man, personīgi, nav skaidrs, kā var turpināt savu ikdienu, kā ierasts, ja iekšēji ir skumjas, pārdomas par eksistenciālām lietām. esmu laimīga par to, ka Latvija bija tik vienota, beidzot! tas ir nenovērtējami, domāju, ka bojā gājušo tuvinieki izjuta to atbalstu! mēs, latvieši, jūtam vēlmi palīdzēt savējiem - jūtam līdzi, noliek svecītas, ziedojot, izrādot cieņu, proti, brīvdienas pavadīt klusi un mierīgi, pieminot mirušos, nevis izklaidējoties. gluži tāpat, kā tavi tuvie izjuta vēlmi palīdzēt tev, kad zaudēji sev tuvu cilvēku. mēs tas jau ir viens un tas pats, tikai citā līmenī.
7408
