Mana ikdienas domāšana par izskatu ir ļoti atkarīga no noskaņojuma un dienas plāniem.
Mana sejas āda ir kārtībā un es mierīgi varu nekrāsoties, bet tad, ja esmu pāris reizes bijusi uz solāriju. Tad jūtos gana pašpārliecināta, bet vienalga lietoju sejas krēmu, sakopju matus..
Kad krāsojos ikdienai, tad mazliet tonālais zem acīm, uzacis, skropstas. Ja uz pasākumu, tad gan, pēc pilnas programmas.
Uz pirmo randiņu ar savu vīrieti aizgāju neuzkrāsojusies, jo tas bija ļoti negaidīti :D Un arī lūgumu kļūt par viņa meiteni viņš man izteica festivālā, milzīgs vējš, es izspūrusi, treniņbiksēs un bez meikapa. Es vēl pārjautāju, vai viņš točna mani tādu grib! :D
Taču, tai pat laikā, viņam ļoti patīk arī tad, ja es sapucējos - vienmēr izsaka komplimentus, kad uzkrāsojos (to pilno meikapu, ne ikdienas), redz, ja sapucējos.
Par apģerbu arī neiespringstu, tāpat, kā ar meikapu. Ikdienā daudz par to nedomāju, toties uz pasākumiem - patīk pucēties. Ikdienā vienkārši nav tam laika un vēlmes, jo tad tas vairs nav nekas īpašs.
Taču, vienmēr būs pamati - izraustītas uzacis, sakopts apģērbs (pat ja tās ir džinsas un tkrekls), noskūtas kājas, etc etc.
Man liekas, ka, ja ir labi pamati, tad to virskārtu (meikapu, fancy drēbes) var arī nelikt katru dienu, bet, ja nav pamatu, tad var pucēties, kā grib, un vienalga nebūs.