Kad vēl biju stāvoklī, man bija pavisam cits skatījums uz to lietu un vispār uz visu pasauli.
Es arī domāju,ka atstāšu kādam bērnu un nu tik došos savās gaitās. KĀTAD!
Pirmkārt jau, es nemaz negribu mazuli kādam atstāt,gribu ņemt līdzi. Ok,ja ar vīru braucam iepirkt nedēļai pārtiku ,tad reizēm gribās visu izdarīt ātri,ātri un saprotams,ka ar bērniņu nebūs ātri, tad atstājam omei. Bet ne vienmēr tā ome ir gatava mazo paņemt pieskatīšanā. Tas ir otrkārt, ka nav kam atstāt, jo katram savas darīšanas, katrs brīvo laiku grib pavadīt kaut kā.
Un ja arī man būtu kam atstāt bērniņu, kaut vai aukle vai draudzene, es ne par ko neietu strādāt pirmo gadu vismaz! Jo es gribu pati redzēt bērna pirmo smaidu, pirmo rāpošanu, pirmo sēdēšanu,pirmo staigāšanu utt. Tās visas lietas es negribu palaist garām un man ir žēl,ka tētis to palaiž garām, bet neko darīt.
Kam mazais bija pavisma maziņš, tad es viņam vispār neļāvu vienam pašam raudāt gultiņā vai aut kā tā, tāpēc negāju ne dušā,kamēr mazais guļ, nedariju neko tādu,kas man liktu ilgāk būt aizņemtai un nevarēt pieiet pie mazuļa. Jo tad viņš raudāja,ja kaut kas sāp. Taču tagad ap 5 mēnešiem sākās niķi un tagad jau 6 mēnešos es redzu,ka viņš tēlo,ka raud, sejas izteiksme normāla , bet čīkst un ik pa brīdim paskatās kā es reaģēju. Un tagad jau ir tā,ka neskrienu un nemapetu ,piemēram, trauku mazgāšanu,ja bērns čīkst. Pāēdis ir, dibens sauss, viss kārtībā. Bet čīkst,jo kaut kas nepatīk.
11429
