weee, nē, nevajag neko dot.
Man reizēm liekas, ka man bēbīte citādāka, jo nu par ko pieaudzis cilvēks var raudāt esot mājās ar savu mazo mīluli?
Jā, es esmu raudājusi pēc dzemdībām, bet tikai skatoties uz meitiņu par to, cik viņa skaista un mīļa un par to, ka beidzot ir nākusi pasaulē ilgi gaidītā princese :)
Un es nebiju no tām, kam pļekš un gatavs bēbis ārā. Man bija ilgas dzemdības, riebīgas šuves, vēlāk sāpīgs iekaisums, tad vēl draņķa hemoroīdi un pilnai laimei vēl pirmās nedēļas urīna nesaturēšana ( atvainojos par detaļām). Āā un vēl asiņošana bonusā :D
Bet par ko tur raudāt, nu kā ir tā ir, tas viss ir pārejoši, jāskatās taču uz to vareno darbu, kas padarīts ar prieku! Dot jaunu dzīvību nav viegls uzdevums, un tikai normāli, ka tas rada dažas neērtības. Un neviena nav baigā profene uzreiz, ne jau katru dienu dzemdē. Bet galvenais visu uztvert ar humoru un mierīgi.
Ja manējā kādreiz vairāk paraud, es domāju par kaut ko citu :D panēsāju, pamierinu, bet nekrītu panikā. Tiesa gan, tāda histēriska bļaušana nekad nav bijusi.
11429
