Nu jā, bērniņi dažādi un māmiņas dažādas. Es pati pirmās divas nedēļas biju īsta lauvene, nevienam neļāvu grābstīties, ar sakostiem zobiem tikai bērna tētim, un abām omēm. Pārējiem šņācu virsū vai kritu histērijā. Tas ātri mainījās un mazā vispār neprotestē, ja kāds svešāks ņem rokās vai atrodas starp cilvēkiem, tikai domīgi vēro sejas. Bet vakar interesanti sanāca - raudāja man rokās un locījās kā dēle, tikko kā noliku gultā - saldi aizmiga. :-D Un mēdzu jau atstāt guļam ratos vecāku dārzā vai lai mamma pieskata kamēr eju savās slimnīcas vai citās gaitās. Nedomāju, ka būšu tam tik ātri gatava, bet redz kā esmu gan, bet tas droši vien tāpēc, ka mazajai nav nekādas pretenzijas.Varbūt izklausos pēc šausmīgās māmuļas, bet viņa pat nomodā esot neprotestē, ja neesmu vairākas stundas blakus. Kad atnāku, varētu padomāt, ka viņai vienalga un nereaģē. Dažreiz skumji paliek, jo sajūta, ka neesmu viņai tik ļoti vajadzīga kā visur izklārēts, bet gan jau tie mani tarakāni galvā. :-D Divas reizes mēnesī neizklausās tik traki, es droši vien ķertu to izdevību ciet. Bet to apdomā kārtīgi. :-)