Te nu ir tā atšķirība, ko katrs vienkārši izprot ar mīlestību. Mans uzskats ir, ka iepriekš aprakstītā mīlestības izpausme pa lielam tikai un vienīgi kaitē bērnam.
Manuprāt, arī pārlieku liela nepieciešamība lutināt, kas kotējas arī pie mīlestības izpausmēm nodara bērnam vairāk kaitējuma (te nu ir jālūko kāds pats bērns ir pēc rakstura- pateicīgs un priecīgs vai egoistisks, spītīgs, histērisks, ja negūst savu).
Nevēlos gan šajā tēmā pārāk daudz iebraukt, jo nav vēlme ne kādu aizvainot, ne uzspiest savu viedokli. Pieņemu, ka katrs audzina savus bērnus pēc labākās sirdsapziņas un ne visiem bērniem derēs viens audzināšanas veids. Saprotu arī to, ka mans veids nav pilnībā pareizs. Esmu tikai cilvēks un arī pieļauju un pieļaušu kļūdas, lai cik sāpīgi to būtu atzīt. Man nepatīk, ja man bez viedokļa prasīšanas sāk ko pārmest un mācīt. Kā arī es cenšos no šādām darbībām izvairīties. Ja kam nepiekrītu, to vienkārši apspriežu ar vīru, aiz slēgtām durvīm :) Ja esmu aicināta izteikt savu viedokli, tad saku tikai to, ko spēju pati piedienīgi pamatot/ argumentēt.
Atzīšos, man žēl to mazo puiku, jo, ja nekas nemainīsies, viņam būs patiesi grūti tuvākos gadus, īpaši, skolas laikā. Tomēr, lai cik briesmīgi arī man ir to atzīt, saprotu pavisam nedaudz tos vecākus un to nepieciešamību bērnu burtiski piepildīt ar mīlestību, jo viņiem ir bijis jāiziet nu ļoti smagam ceļam cauri daudzu gadu garumā, lai tiktu pie sava mazuļa.