palasi rakstus par to kā jūtas mazulis, kurš izrauts no mammas, tev pat uz vēdera nevarēs uzlikt mazuli, lai sajustu tuvību.
Uz vēdera tiešām neliek, bet pie deguna uz sekundi pieliek gan, lai var sabučoties. Un tad ātri norauj nost un mammai asaras birst par to, ka bērns it kā ir tik tuvu bet pie viņa netiec. Visnotaļ smagi.. Un pēc tam vēl ilgu laiku netiec pie bērna, kamēr atej no narkozes un vari sākt kaut cik kustēties.
Un tās izjūtas mazulim. Jā. Es, protams, nezinu kāda mana meita būtu ja tiktu dzemdēta dabīgā ceļā. Bet tas, ka viņai patīk pie manis dzīvoties (vispār pa rokām), tas ir fakts. Tā ir unikāla reize, ja meita nomodā viena pati pa gultiņu čubinās. Parasti, kā acis vaļā, tā ir jāņem uz rokām jo mazā raud un sauc pēc uzmanības.
Man vispār bija/ir lomkas par to, ka process netika pabeigts līdz galam (nedabuju pati piedzemdēt). Gribu max ātri nākamo bērnu, lai varu pabeigt iesākto. Pirmās nedēļas bija psiholoģiski ļoti smagas man. Tagad varu par to runāt, bet sākumā es sevi mēģināju nogalināt ar domām.
Vakar izmēģinājuma pēc uzliku pudelei knupi ar 3 caurumiņiem (it kā rakstīts no 3 mēn. bet viņai vēl tik 1.5mēn.), meita vismaz ēd normālu porciju un neaizmieg pusceļā no noguruma. Aizrīšanās nav. Es taču varu atstāt to knupi un barot?