Robīte, mēģini uztvert visu vieglāk. Ticu, ka nav spēka, bet tiešām padomā par to kā Aijaijaaa saka - tā kā ir tagad (tik maziņš un nevarīgs bērns) pavisam drīz vairs nebūs. Izbaudi šo periodu ar visiem dēliņa niķiem un stiķiem.
Tu nebūt neesi slikta mamma. Tu esi emocionāla mamma un tas ir normāli. Tikai tās emocijas vajag novirzīt uz pozitīvo noti. :)
Mani mans bērns šonakt gandrīz aizsūtija ar sirdi pie dieviem. Vēl tagad nesaprotu, kā viņai tas izdevās, jo segu es sastiprinu no visiem galiem, gan pie kājām, gan sānos, nu tā lai nekur "neaizbrauc". Tad nu tā, abas guļam ciešā miegā, ap 5iem no rīta dzirdu klusu meitas runāšanos, bet tādu netipiski klusu - tā kā čukstētu. Bet runājas apmierinātā balsī, līdz ar to nepievēršu daudz uzmanības un netaisu pat acis vaļā. Pēc stundas viņa vēl joprojām mierīgi un klusiņām runājas. Nolēmu tomēr paskatīties ar ko tad viņa tā nodarbojas. Pagriežos, a tur bērna nav ir tikai sega ar izveidotu alu. Johaidī, miegs no visām acīm ārā. Salēcos, paceļu segu, meita zem segas mierīgi čubinās uztaisijusi sev migu, sarāvusies mini kunkulītī. Sega nekur nav atāķēta un nav izkustināta no vietas. Forši viņai tur, gaiss nāk pa vienu galu, iekšā tumšš un silts, bērns laimīgs.Mātei gan kājas aukstas.
11429
