Šodien no rīta tīrīju telefonam atmiņu un paskatījos dēla bēbīšvideo...visādus mazos momentiņus, kas ar telefonu safilmēti. Jeeeeeeziņ, gandrīz vai asara nobira :D ir taču tikai 3 gadi pagājuši, bet tie mazie cilvēki tik ļoti, ļoti ātri izaug...ehz. Vēlreiz tikai gribēju pateikt-mīļojiet, uciniet un auklējiet savus bēbīšus, kamēr viņi to grib un ļauj :) paskries tas laiks ļoti, ļoti ātri un tad jums atliks tikai video skatīties, jo mazajai atspolei pietiks laiks tikai vienai fiksai bučai, garām skrienot :D Lai gan mans puisis vēl diezgan bieži ielien klēpī pamīļoties, bučas sadot, bet tomēr tik ļoti jūtams tas, ka bērns ir dikti aizņemts ar savām darīšanām un mīļošanās galīgi nav prioritāte :D vienīgais glābiņš, ka mums ir mūsu mīļošanās rituāli - pirms gulētiešanas kārtīgi samiļojamies, pēc diendusas viņš 10-15min pasēž man klēpī un man ir iespēja viņu paucināt...nu tādi mazie, dikti svarīgie mirklīši. Pārējā laikā ir tā smiekīgi...spēlējas, spēlējas un tad pēkšņi atskrien, apķeras ap kaklu, iedod buču, pasaka - I love you - un aizskrien tālāk. Vai kā vakar...braucam auto, es pačubinu bišķi viņam vaidziņu, viņš saķer roku, piespiež pie vaiga, iedod buču un palaiž vaļā. Aaaaa, tādos momentos sirds kūst. Bet pirms tam viņš smieklīgi izpildījās. Iegājām restorānā, viņam atnes ēdienu, šis ierauga un tad tāds - "aaaaaw, mum, food!!! Paldies, paldies, paldies!" Apķeras ap kaklu un iedod buču :D Tāda sajūta bija, ka bērns pirmo reizi nedēļas laikā pie ēdiena ticis :D
Labi, tas tāds offtopics no manas puses...pakavējos atmiņās mazliet :)