šobrīd ļoti smagi

pats smagakais ka tur vairs neko nevar darīt.viņai ļoti sāp.jau tā vina gadu mocijas,bet nu šobrid ir pavisam slikti :(

viņa man daudz reiz teica palidzi man

nezinu, man jau šķiet, diezgan dīvaini to rakstīt @cosmo - nē, ne tādēļ, ka nevienu tas īsti neinteresē, ne tādēļ, ka neviena tevi neuzmundrinātu, bet man šķiet, ka šīs lietas ir jāizsāp pie sevis un no neviena laba vēlējuma un līdzjūtības tev labāk nepaliks .. diemžēl. pati esmu tam gājusi cauri un vismaz man tā bija, turklāt man gribējās noslēgties no visas pasaules, nevis uzkraut savas bēdas svešiem cilvēkiem. es neesmu neiecietīga, man žēl tevis un tavas vecmāmiņas, tomēr varbūt labāk atbalstu meklē pie līdzcilvēkiem ..

bet es kaut gribedaama nevaru vairs palidzet,tikai blakus but.esmu tik ļotisagrauta

bet es redzu ka tuvinieki ar ciess ka es.man ir tik gruti

un kaaa ta mees tev varam paliidzeet? nekaa. ej labaak aprunaaajies ar savu mammu

nu bet that`s life un skarbā realitāte .. kā jau teicu, tas ir jāizsāp, esi kopā ar saviem mīļajiem, kamēr vēl vari, nevis dalies tajā ar svešām meitenēm.

Mazuciite-tas laikam ir loti gruuti,redzeet kaadu aizejam .Man taa ir bijusi ikdiena vairaakus gadus , esmu redzeejusi radiniekus,kuri mocaas liidz!Vieni runaa,staasta,atceraas kaut ko loti pozitiivu no sii cilveeka dziives,citi mierina.Man pasai liekas,ka vieglaak tiem cilvekiem ir tad,ja viniem staasta kaut ko taadu "no veciem laikiem",bet noteikti pozitiivu.Liekas ,ka pat saapes kluust mazaakas,ja maina to teemu...Tas no pieredzes.Mees gan te dodam visu laiku kaut ko pret saapeem arii-tas tiesa.

FEIKS??

Rakstība liekas tik haotiska, bet es arī iesaku par to runāt ar saviem tuviniekiem. Noteikti atbalsti un vienkārši esi tuvumā. Savāc sevi vismaz vecmāmiņas dēļ, domā par to, ka jābūt pozitīvai un nedomāt sliktās domas, lai vismaz viņai būtu vieglāk :)

viņa man daudz reiz teica palidzi man

Tu pajautāji kā palīdzēt?

Tas ka sap otram fiziski vai morali (tuviniekiem) protams ir loti loti sapigi.

Bet tas ir jaizsap pasam un ari jalauj citiem savu sapi izsapet. Katram savs un mes nevaram nevienam atnemt vina sapi.

Vienkarsi, manuprat, tagad, kad juti, ka Tev sap, tapec, ka sap ari tuviniekiem par to, ka sap vecmaminai, centies, lai, cik tas gruti ari nebutu, pagriezt to visu, ta, ka sirdi, visticamak, ari Tavai vecmaminai sap par to, ka sap Jums. Un , ja ari nav, Jusu spekos mazinat vinas fiziskas ciesanas, varbut censties tomer mazinat vinas sapi par Jusu sapi. Cilveks, kad ir kritiska stavokli, kad pie vina vel nak sagrauti, ciesanu parnemti tuvinieki, neko neigust.

Padoma par to un pacenties vismaz vecmaminas del.

Bāc, cilvēkam grūti un iespējams nav kam uzticēties, un vēl daža laba atļaujas kaut ko pārmest. Kaut kāds unikums.

Esmu gājusi cauri līdzīgām lietām...
Viss pāries arī šīs skumjās sajūtas , tas nevienam nav patīkami, ne vacmammai redzēt kā Jūs ciešat , ne otrādi ....

Zhanna- un veel viena lieta.Loti biezi tie vecie cilveeki juutas taa kaa vainiigi ,ka nevar nomirt.To ir loti gruuti redzeet,iipasi man darbaa,kur vini biezi juutas vainiigi ,ka atrauj to "milziigo naudu" no saveejiem,maksaajot par dziivosanu miitnee.

Bāc, cilvēkam grūti un iespējams nav kam uzticēties, un vēl daža laba atļaujas kaut ko pārmest. Kaut kāds unikums.

++


Ir tēmas, kur ja nav ko teikt , labāk nerakstīt neko ...

Emmanuelle - es biju parsteigta, ka ari pie Jums tas ir raksturigi. Es domaju, ka tikai pie mums cilveki ta jutas, ka tas kaut kads kompleks, vai dazreiz koketerija, jo man likas, ka tikai pie mums cilveki nejutas pelnijusi iziet savas dveseles celu lidz pedejai stundinai, tad, kad vina pienak, lai kada stavokli ari nebutu fiziskais kermenis, bet patiesiba, ko tur runat, nevar jau zinat, ka cilveks tada bridi jutas patiesiba...

Kad tētis nomira, man nebija, kas mani uzklausa un pārdzīvo kopā šīs bēdas, ar mammu tolaik pat normāli sarunāties nevarēja. Tāpēc tādi ieteikumi ir kaķim zem astes. Ja cilvēkam būtu ar ko parunāt, diez vai rakstītu šādā forumā.
Es to pārdzīvoju pie sevis un pati gandrīz izdarīju ļoti lielu kļūdu, tāpēc ir labi, ja ir tāds forums, kurā var kaut nedaudz izlikt savu sāpi. Ne visas tēmas aprobežojas ar tievēšanu, seksu, kaut kādām lupatām un krāpjošiem draugiem.
Esi kopā ar vecmāmiņu, mēģini novērst kaut kā negatīvās domas, pastāsti viņai kaut ko, iepriecini un vienkārši esi blakus. Lai pēc tam nav sajūta, ka neesi visu pateikusi vai izdarījusi.

ja protams palidzeju ka vien varu,bet vinai sap visu laiku.ai ir tik smagi

man ir draugs ar ko parunaties un ta bet nu vinam ar ir smagi.es nezinu kapec es te rakstiju

viņa kanapi var parunat,slimiba vinu ir saedusi un vel joprojam to dara.es atbalstu vinu ka varu