Mari, tas ir Tavs uztveres veids un katram uz to ir tiesības.
Es tam nemūžam vairs neticēšu. Un savas domas nemaniīšu. Veljovairāk, liktenis liek justies kā muļķim, kad dari labu, bet dzīve paņirgājas. Šis cilvēks veljoprojām, pat ar visu to, kas ar viņu notiek, ir pozitīvs, un vel notur mani, kaut man būtu jātur viņš, bet es vairs nekādām tādām muļķībām neticu.
Un nu jau dzīvojot tajā iestādē, sanāk iepazīties ar citiem tur mītošajiem.. Un mana pārliecība, ka dzīve ir netaisnīga, nostiprinās vel jo vairāk. Tie stāsti ir tik traģiski, ka sāpes tur nav izsāpamas.