Latvijā jaunieši steidz iegūt augstāko izglītību, lai tiktu pie labi atalgota darba, tikai fakts tāds, ka to labo vietu ar samērā augstu atalgojumu visiem nepietiek. Tad nu jaunie censoņi, apjaušot situāciju, dodas strādāt uz ārzemēm vai paliek tepat un strādā mazatalgotu darbu, vai vēl trakāk, sēž uz vecāku kakla. Teorētiski taču cilvēks ir izglītots, varētu radīt jaunas darba vietas citiem, ne tik izglītotajiem uz spējīgajiem, bet tur vienai daļai nav motivācijas neko sākt, vai arī otra daļa, kura atdurās pret sava biznesa radītajām izmaksām. Var vainot izglītības sistēmu, kas ražo cilvēkus, kuri kalpo citiem. Viņi neprot kaut ko radīt. Tas viņiem šķiet kaut kas neiespējams, līdz ar to, ja nav kas viņus nodarbina, tad saimnieks jāmeklē citur. Pamata problēma, manuprāt, ir ekonomiskais stāvoklis valstī, līdz ar to arī pirktspēja ir maza, kas, savukārt, izraisa uzņēmumu (darba vietu) noslāpšanu. Vienīgais, varētu būt eksports, bet izkarot tirgus vietu starp vecajiem ražotājiem nemaz nav viegli. Nu jā, mūsu valsts galvenokārt nodarbojas ar tirdzniecību, bet tas nerada pievienoto vērtību. Priekšniecības uzvārās personālam atmetot grašus, pat tad, ja apgērbam, piemēram, ir 800% uzcenojums. Baigā putra, kas mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir jāizstrēbj. Jautājums ir tāds, vai kādam ir motivācija to darīt.