Gan jau ka šādas tēmas ir bijušas daudz un daudz,bet vēsturē rakāties negribas-gribas pacelt no jauna.
Izlasīju Dienasgrāmatu sadaļā rakstu par pieķeršanos.
Ar absolūti precīzām frāzēm un katram rakstītajam vārdam vien atliek piekrītoši pamāt ar galvu..
Kā ir ar Jums,meitenes?
Noteikti katra ir kaut reizi tik spēcīgi pieķērusies kādam, ka pat negribas laisties vaļā, kaut arī dzīvē tiek likti šķēršļi, kas kaut kādā veidā neļauj piepildīt vienam otru..
Ar to sajūtu,ka " Es zinu-tas ir tas īstais, vienīgais, unikālais un neatkārtojamais."
Un gadu laikā-komunikācija nav zudusi, ar lieliem vai nelieliem pārtraukumiem, bet atkalsatikšanās mirklī viss šķīst pa gaisu. Abpusējās emocijas, smaidi, bet tomēr NĒ! kādā brīdī tas viss pazūd kā ar nazi nogriezts. Atkal sāp, atkal pārdzīvojumi, bet abi klusē.. un dusmu un naida iespaidā tiek darītas maksimāli daudz trakas lietas, lai uzvilktu to otru, lai provocētu. Tam, protams, seko klusums. Un brīdī,kad esi morāli pieņēmusi,ka NEKAD vairs to nepieļausi, te pēkšņi viņš atkal uzrodas un dusmām vairs nav ilgstoša spēka.. Tiek izrunāta problēma, noskaidrota nākotne, bet kāds no abiem atkal apstājas.. Un tā-nepārtraukti.
Ceļā gadās tik lieliski cilvēki, kuri ir gatavi nolikt pie kājām visu,kas vien tiem ir. Bet es -tikai pakavēju laiku un saprotu, ka neviens un nekad nebūs tāds, kāds bija viņš. Viņš vēl aizvien ir, bet tomēr nav.. Dusmās tika iznīcināts gandrīz viss, bet atmiņas iznīcināt nav iespējams...
Šovakar tāda patīkama melanholija. Iekšējs miers un samierināšanās sasniegusi augstāko punktu.
Laikam, beidzot, jāļauj kādam pienākt nedaudz tuvāk, ieskatīties dziļāk..
Rētas sadziedētas un jauns dzīves kurss uzņemts.
Tā, laikam, bija patiesa un īsta mīlestība. Kurā Tu mīli ar prātu, ar smaidu un iekšējo mieru.
10
