Šausmas, kā te visas iekarsušas :D
Bet par tiem suņiem, nevajag nemaz veinala mazās žurkas raustīt, vari staigāt pa parku vnk izvedis suni pastaigā, um kādā brīdī uzradīsies sīkais, kas gribēs suni paglaudīt, protams, ne vienmēr, bet bieži, un tad jau ir atkarīgs no vecākiem savāks to sīci vai skries pie suņa, reizēm šķiet,ka vecāki vnk nesaprot, ka tas suns var izbīties un iekost aŗī ja nav agresīvs.
Te jau aiziet runa, ka paši vainīgi, jāparunā ar sīci, ja tas kko atļaujas, bet kāpec tas man būtu jādara, ja es kkur dodos tad sagaidu, ka mani liks mierā un neaiztiks.
Jā, zīdainis ir zīdainis, viņam neko nepadarīsi, un sākot aizrādīt mātei viņa tik sāks stresot, un mazais ar drosvien raudas vel vairak, bet tie bērni, kas jau runā un saprot, kas notiek un ko dīkst un, ko nē, gan man šķiet kaitinošāki, un tur jau no vecākiem atkarīgs viss, nju nedrīkst'ļaut skraidīt pa sabiedrisko, stāvēt un sēdekļiem, un tas ir gan kaitinoši, gan bīstami bērnam, allaž nošausminos, ja vecāki lauj tā darīt, kāda dziļāka bedre, vai straujāka bremzēšana un bērns krities, un tad jau raudāšana būs mazākais, tas var beigties arī ar kko lauztu vai izsistiem zobiem, tāpat citu aiztikšana, manuprāt, bērns ir pietiekami liels, lai saprastu, ka nedrīkst citus aiztikt, un vecākiem arī vajadzētu jau būt iemācījušiem, ko drīkst un , ko nē.
Man patīk bērni, ļoti, bet neesmu arī ar dzels nerviem, zīdainis manis pēc var brēkt, bet lielākam bērnam jau jābūt disciplīnai. Paklausoties vecāku un vecvecāku stastitaja, liekas, ka toreiz tiešām raudāja tikai zīdaiņi, bet tie kuri jau kko saprata sēdēja savā vietā un netrauceja citiem!