Mans vīrietis ar visu galā tika un gan aizstāvēja, gan veiksmīgi atšuva to, kas viņam bija jāatšuj. Viņš mani ciena un mīl, par to man nekad nav bijis jāšaubās, tāpēc man nav nekādi kompleksi un kas tur vēl. Es ar meiteni runāju ne jau "liec manu veci mierā" dēļ, bet gan manu un meitenes turpmāko attiecību dēļ, jo pirms tam nebijām, maigi izsakoties, gluži svešas. Ja tā būtu sveša meitene, būtu citādāk. Manam vīrietim bija tikai pastarpināta saistība. Kantēšanās bija kā veids, kā es par to (patiesu cilvēka attieksmi pret mani) uzzināju. Šajā situācijā būtu vienalga, vai viņa kaut ko teiktu par mani kādai no manām draudzenēm vai manam krabītim. Kantēšanās bija nepatīkamais faktors, kas pievērsa manu uzmanību (respektīvi, manam draugam ir bijusi šāda sarakste), bet tas nebija iemesls, kādēļ es rakstīju meitenei. Is it clear? :)