Cik vīrietim ir jāpelna?

Pareizi, kamēr vilciens brauc, un tunelis mitrs, dzīve izdevusies!

Ne gluži, man laikam ir citas prioritātes kā lielākam vairumam šeit. Man nevajag izklaides katru 5dienu un jaunas kleitas katrai jaunai izklaidei! Mana mamma viena audzināja trīs bērnus, strādājot divos slikti apmakātos darbos! Bij brīži kad bij jāizvēlas likt uz maizes sviestu vai desu, jo abus nevarēja. Pati esmu dzīvojusi kopā ar vīrieti kurš pelnīja 140ls kādu brīdi un izdzīvojām, es studēju un piestrādāju par auklīti un dzīva vēl esmu arī bez 1000ls algas! Tāpēc laikam man tā domāšana bišku savādāka.

Ko nozīmē " Justies kā sievietei " ? Vai tas ir saistīts ar gultu un roku dzelžiem?

:D :D :D nebūt ,nē ... Vairāk ar pieklājības normām un džentelmeņa manierēm ;)

Sveiki,
Neuzasīju gan visu, bet nu jāpiekrīt, ka mēs sievietes brīžiem nezinam ko gribam. Zāģējot vīrieti vai uzliekot augstu sienu un tēlojot ledusdāmu, mēs gribam panākt lai viņi mainās, maina attieksmji utt., bet panākam tikai pretējo un TAD jau var būt par vēlu kaut ko labot... Tāds ir mūsu stāsts, esam kopā 8+ gadus, ir bērns. Līdz bērnam biju laimīga, darīju ļoti daudz attiecību labā un vīrieša labā. Bet kopš bērna, es pilnībā atdevos bērnam, visu savu mīlestību un rūpes veltīju tikai bērnam, vīrs klusēja, bet domāju, ka jutās briesmīgi uz katru manu atteikumu pat vienkārši samīļoties, tad mainījās attieksme pret mani un es uzskatīju, ka es tak tik daudz ko daru, bērns+mājas, viss uz manīm, kāds cūka, paliku par fūriju un kad viņš jautāja vai var aizbraukt pie draugiem, teicu, tak brauc ja gribi, sākumā ja aizkavējās jutās nēērti un atskaitījās, bet laikam mana vienaldzība lika viņam justies pavisam brīvam, jo nu ir pienācis laiks tāds, ka piektdienas vakarā pa durvīm prom, kur iet pasaka tikai tad, ja es pajautāju un līdz nākamās dienas vidum ne ziņas, ne miņas, vakarā pārrodas. Un kad gribu izrunāties, pasaka, ka neko negrib, negrib ne domāt ne runāt par mūsu situāciju/problēmām. Sajūta ir tāda, ka cilvēks mūk prom un pa lielam man ir sajūta, ka to visu esmu panākusi ES ar savu attieksmi, pilnīgu atdošanos bērnam, vēsumu un vienaldzību. Itkā bija doma visu pārtraukt un ar bērnu iet prom, bet tad es saprotu, ka es nevarēšu bez viņa, lai arī šobrīd nejūtu pat cieņu un atbildību pret mani, es tomēr ļoti ceru, ka viņš atmaigs un būs mīļš kā agrāk, bet nu tagad laikam viss manās rokās. Tikai tā kā viņš nerunā ar mani par šo, es nezinu vai maz viņš vēl mani grib, būt kopā un vispār vai nekrītu viņam uz nerviem. Gribās samīļot, pateikt kaut ko jauku, bet bail, jo bail no atraidījuma... Gribās lai nebraukā pie draugiem dzert, bet paliek ar mums mājās, gribās viņu blakus... Agrāk negribējas, bet laikam jūtot, ka sāku viņu pazaudēt es nobijos. Un tagad nezinu kā rīkoties, ko darīt, kā uzvesties..

vai... tas nebija te jāieraksta :) atvainojos.

Sveiki,
Neuzasīju gan visu, bet nu jāpiekrīt, ka mēs sievietes brīžiem nezinam ko gribam. Zāģējot vīrieti vai uzliekot augstu sienu un tēlojot ledusdāmu, mēs gribam panākt lai viņi mainās, maina attieksmji utt., bet panākam tikai pretējo un TAD jau var būt par vēlu kaut ko labot... Tāds ir mūsu stāsts, esam kopā 8+ gadus, ir bērns. Līdz bērnam biju laimīga, darīju ļoti daudz attiecību labā un vīrieša labā. Bet kopš bērna, es pilnībā atdevos bērnam, visu savu mīlestību un rūpes veltīju tikai bērnam, vīrs klusēja, bet domāju, ka jutās briesmīgi uz katru manu atteikumu pat vienkārši samīļoties, tad mainījās attieksme pret mani un es uzskatīju, ka es tak tik daudz ko daru, bērns+mājas, viss uz manīm, kāds cūka, paliku par fūriju un kad viņš jautāja vai var aizbraukt pie draugiem, teicu, tak brauc ja gribi, sākumā ja aizkavējās jutās nēērti un atskaitījās, bet laikam mana vienaldzība lika viņam justies pavisam brīvam, jo nu ir pienācis laiks tāds, ka piektdienas vakarā pa durvīm prom, kur iet pasaka tikai tad, ja es pajautāju un līdz nākamās dienas vidum ne ziņas, ne miņas, vakarā pārrodas. Un kad gribu izrunāties, pasaka, ka neko negrib, negrib ne domāt ne runāt par mūsu situāciju/problēmām. Sajūta ir tāda, ka cilvēks mūk prom un pa lielam man ir sajūta, ka to visu esmu panākusi ES ar savu attieksmi, pilnīgu atdošanos bērnam, vēsumu un vienaldzību. Itkā bija doma visu pārtraukt un ar bērnu iet prom, bet tad es saprotu, ka es nevarēšu bez viņa, lai arī šobrīd nejūtu pat cieņu un atbildību pret mani, es tomēr ļoti ceru, ka viņš atmaigs un būs mīļš kā agrāk, bet nu tagad laikam viss manās rokās. Tikai tā kā viņš nerunā ar mani par šo, es nezinu vai maz viņš vēl mani grib, būt kopā un vispār vai nekrītu viņam uz nerviem. Gribās samīļot, pateikt kaut ko jauku, bet bail, jo bail no atraidījuma... Gribās lai nebraukā pie draugiem dzert, bet paliek ar mums mājās, gribās viņu blakus... Agrāk negribējas, bet laikam jūtot, ka sāku viņu pazaudēt es nobijos. Un tagad nezinu kā rīkoties, ko darīt, kā uzvesties..

Sveiki,
Neuzasīju gan visu, bet nu jāpiekrīt, ka mēs sievietes brīžiem nezinam ko gribam. Zāģējot vīrieti vai uzliekot augstu sienu un tēlojot ledusdāmu, mēs gribam panākt lai viņi mainās, maina attieksmji utt., bet panākam tikai pretējo un TAD jau var būt par vēlu kaut ko labot... Tāds ir mūsu stāsts, esam kopā 8+ gadus, ir bērns. Līdz bērnam biju laimīga, darīju ļoti daudz attiecību labā un vīrieša labā. Bet kopš bērna, es pilnībā atdevos bērnam, visu savu mīlestību un rūpes veltīju tikai bērnam, vīrs klusēja, bet domāju, ka jutās briesmīgi uz katru manu atteikumu pat vienkārši samīļoties, tad mainījās attieksme pret mani un es uzskatīju, ka es tak tik daudz ko daru, bērns+mājas, viss uz manīm, kāds cūka, paliku par fūriju un kad viņš jautāja vai var aizbraukt pie draugiem, teicu, tak brauc ja gribi, sākumā ja aizkavējās jutās nēērti un atskaitījās, bet laikam mana vienaldzība lika viņam justies pavisam brīvam, jo nu ir pienācis laiks tāds, ka piektdienas vakarā pa durvīm prom, kur iet pasaka tikai tad, ja es pajautāju un līdz nākamās dienas vidum ne ziņas, ne miņas, vakarā pārrodas. Un kad gribu izrunāties, pasaka, ka neko negrib, negrib ne domāt ne runāt par mūsu situāciju/problēmām. Sajūta ir tāda, ka cilvēks mūk prom un pa lielam man ir sajūta, ka to visu esmu panākusi ES ar savu attieksmi, pilnīgu atdošanos bērnam, vēsumu un vienaldzību. Itkā bija doma visu pārtraukt un ar bērnu iet prom, bet tad es saprotu, ka es nevarēšu bez viņa, lai arī šobrīd nejūtu pat cieņu un atbildību pret mani, es tomēr ļoti ceru, ka viņš atmaigs un būs mīļš kā agrāk, bet nu tagad laikam viss manās rokās. Tikai tā kā viņš nerunā ar mani par šo, es nezinu vai maz viņš vēl mani grib, būt kopā un vispār vai nekrītu viņam uz nerviem. Gribās samīļot, pateikt kaut ko jauku, bet bail, jo bail no atraidījuma... Gribās lai nebraukā pie draugiem dzert, bet paliek ar mums mājās, gribās viņu blakus... Agrāk negribējas, bet laikam jūtot, ka sāku viņu pazaudēt es nobijos. Un tagad nezinu kā rīkoties, ko darīt, kā uzvesties..

Es arī strādāju, bet par savu algu nemaksaju nekādus komunālos maksājumus, ēdienu nopērku bet ne visam mēnesim, vins jau arī pērk ēdienu. .Tērēju priekš sevis, drēbes, apavi, šad tad izklaides apmaksāju..;))

Nu te jau tiri katra var izteikties ka vina doma. Ne mes zinam kada dzives uztvere ir ( lai gan pec dazu labu cipariem to var nojaust), neko. Viena uzskata, ka virietim ir jabut algai virs 1000, jo vins tacu ir virietis, cita uzskata, ka japelan abiem vienlidzigi, cita vsp varbut uztur virieti. Nav ko te kadu apcelt vai brukt virsu par savadakiem uzskatiem neka tie ir jums. :)

Vīrietim ir jābūt miljonāram ar vismaz 3 nekustamajiem īpašumiem dažādās valstīs,pārējie ir mīzalas.

Vismaz 200 :) Bet vēlams vismaz 350. 1000 ir bagātnieks, un ar tādu naudu var dzīvot kā niere taukos. Man tā nekad nav bijis, tāpēc es māku iztikt ar mazumiņu. Pieticīga daba - nekādu problēmu!

Man pavisam nesen bija tāda situācija, ka draugs pelnīja pieklājīgi, bet praktiski dzīvoja darbā. Ļoti maz brīvā laika, un, kad bija, tad vēl tas bija jāsadala starp mājām, ģimeni un draugiem. Tā pagāja gads, un lielā mērā pēc mana lūguma viņš aizgāja prom. Un es esmu par to pateicīga, jo vientulība šo gadu bija neizturama.
Man patīk dzīvot komfortā, bet neesmu gatava tāpēc salaist grīstē attiecības, kas man ir svarīgas.

Bet piekrītu martas domai. Ja visi saimniecības darbi un bērnu audzināšana ir uz sievietes pleciem, tad ir liekulīgi un totāli bezkaunīgi prasīt līdzvērtīgu algu ar vīrieti, kurš, atnācis no darba, uzceļ kājas uz galda un tikai gaida vakariņas. Ja strādā abi, tad abiem arī jādala mājas darbi. Daudzi mēdz mētāties ar frāzi "sieviešu pienākumi", bet tas nāk no tradicionālā ģimenes modeļa, kas pastāvēja ilgus gadus - vīrietis strādā, bet sieviete saimnieko mājās. Ja gribi būt vecis, tad esi, nevis padari savu sievieti par divreiz lielāku veci kā tevi pašu.

Uzskatu, ka nav rādītāja- cik. Jāpelna tik, cik uzskata par nepieciešamību sev un savai ģimenei.

+++

Man liekas,ka vislabaakais variants attieciibaas ir taads,ka ar to nopelniito naudu var normaali dziivot.
Lai cik speeciiga arii nebuutu miilestiiba,naudas truukums gimenee var ievest loti lielaa nesaticiibaa!Es soreiz domaaju ilgstosu knapinaasanaos!

HAHAHAHA , un kādēļ tad jūsu veči pelna zem 150ls?:D Kādēļ mājās tā latiņa ir zemāka par latiņu forumā? :D Un tās, kas kviec, ka ja vecis pelna 1000 ls un vecene tikpat, tad kaut kā var galus savilkt? Losenes, tak paskataties uz sevi - humana dzinsiņās mauc apkārt sūkdamas nocenoto Mango šampīti - kur jums tās ambīcijas tik augstas?

Man ir augsta latiņa, jo nabadzībā dzīvot negrasos un terēt nervus lohu dēļ.

Tikpat cik sievietei, kura dara liidzveertiigu darbu.

Tikpat cik sievietei, kura dara liidzveertiigu darbu.

tieši tā, jo tās sievietes automehāniķes un krāvējas pelna mazāk!

VIVA LA LESBIANOS!

Vispaar es maaku kvalitatiivaak uztaisiit regjipsha sienu labaak kaa lielaakaa dalja viirieshu un manu virtuves sekciju ir taisiijusi sieviete - galdniece. Vispaar par kraaveeju vareetu kljuut arii orangutaans, ja to pareizi apmaaciitu, taa kaa tas piemeers ir galiigi garaam. :D

Vispaar es maaku kvalitatiivaak uztaisiit regjipsha sienu labaak kaa lielaakaa dalja viirieshu un manu virtuves sekciju ir taisiijusi sieviete

Sieviete - galdniece? Neticu! :P

Štanks domaa, ka sieviete nemaak apieties ar ripzaagji, eeveli un un pneimatisko aamuru? :D Tu vispaar pats esi speejiigs nomainiit smilshpapiiru uz sliipmashiinas?