Par to es Tevi saprotu, Vējā. Pastāstīšu kā mums bija..
Pirms kāzām padzirdēju, ka mūs taisās braukt tādas vecenes (atvainojos, bet savādākā vārdā nevaru nosaukt), kas aiz muguras (un bieži vien ne aizmuguras) aprunā mani un tad nu kāzās būs lielās laimes vēlētājas! Kā tad! Skaidrs, ka viņām gribējās aizbraukt un apskatīties, lai pēc tam var kladzināt apkārt - cik viesi, kā apģērbušies, cik dārgi ziedi,utt,utt.
Tie tiešām bija pēdējie cilvēki, ko gribēju redzēt kāzās.
Tad nu vedējmāte meta kaunu pie malas un aizsūtīja tai vienai vēstuli - ar domu, ka ļoti jauki, ka grib sveikt, bet kāzās tāds intīms pasākums, jaunais pāris nevēlas publiskoties, bla bla..
Vīrs vēl parunāja ar to veceņu kolēģi (tas tāds sakarīgs), lai izlūko kas tur plānojas..
Un beigās jau šās laikam saprata, ka nav gaidītas personas un sveikt bija ieradušies tie foršākie cilvēki no tā kolektīva.
Es droši vien esmu vēl sliktāka viņu acīs. Bet nu tā bija mūsu diena un mūsu izvēle - ko gribam redzēt un kādus lišķīgus smaidus negribam redzēt.