Labrīt!
Gribu dzirdēt kādu padomu. Esmu sastrīdējusies ar mammu, viņa tik ļoti apvainojusies, ka negrib ne vārda dzirdēt. Kāpēc? Jo es vakar pateicu, ka mani ir traumējušas dažas viņas audzināšanas metodes. Viss sākās ar to, ka māsas puika bija pagalmā pie soliņa, darbojoties, izmētājis koka mizas, un pats pateica- kad iekurinās ugunskuru, es salasīšu un sadedzināšu. Mana mamma pacēla balsi un pateica, lai salasa uzreiz. Pēc tam viņa kaut ko teica man, bet es jau biju uzvilkta, viņa prasa- kas tev notika? Es atbildēju- tad, kad tu tā sāc runāt, mani tas iedzen stresā, jo atgādina manu bērnību.
Tad es viņai pateicu, ka mani ir traumējis tas, ka vienmēr visam bija jābūt pēc viņas prāta izdarītam. Un tā arī bija, vēl tagad nevaru no mājas iziet, ja 3 reizes neapskatos, vai viss ir vietā tā, kā tam jābūt pēc viņas domām. Bērnībā, pat ja kāds nieks nebija kur tam jābūt, vai kaut ko biju atstājusi nenoliktu, vēl tagad atceros "Ienāc iekšā!" vārdus un trīcošo sirdi, ar kādu jozu iekšā, domājot, kas atkal būs, ko atkal neesmu izdarījusi. Ja nemaldos, citi kaimiņu bērni pat jau sāka mani par to apcelt.
Netiku jau es tur sista vai vēl ko, bet tās lekcijas un morāles un PIEKASĪŠANĀS par katru nieku.
Un pats stulbākais, ka esmu visu slikto sevī pārņēmusi no viņas- apvainošanos par sīkumiem, bērnišķīgi kaprīzu uzvedību, ja kaut kas nav pēc mana prāta, lekcijas un morāles, piekasīšanos par visu, apvainošanos par 1 ne tā pateiktu vārdu, stresošanu un dzīves uztveri "Visa pasaule ir pret mani, ak es mazā nabadzīte". Jo to es esmu pati redzējusi ikdienā.
Vakar es viņai pateicu tikai par to, ka viņas balss tonis, tāda runāšana mani iedzen stresā un ir traumējis, jo es vienmēr atcerēšos to, ka man bija panika par to, ko es atkal neesmu izdarījusi.
Un tagad viņa ar mani nerunā. Nez, kas būtu, ja es būtu pateikusi visu, kas no viņas mani slikti ietekmējis.
Nezinu, ko iesākt. Viņa ir tāda, ka var nerunāt dienām, mani tas dzen ārprātā- šādas situācijas. Protams, ir daudz labu īpašību manai mammai, bet tās dažas... Piemēram viņas saasinātā pasaules uztvere nenormāli traucē komunikāciju, jo zinu- pateikšu kaut ko kritisku, viņa būs bez maz depresijā, un TIK liela kritika, kā pateicu vakar... pat nav jāpaskaidro.
Lūdzu, iesakiet man kaut ko, kā rīkoties. Atvainoties? Bezjēdzīgi, divas reizes jau mēģināju ar viņu runāt, viss beidzas ar to, ka viņa sāk stresot, pārspīlēt un pasaka, ka došot man naudu psihologam, ja reiz es esmu tādā traumā iedzīta (arī tas, protams, tiek izteikts kā pārmetums).
Savu vainu viņa nesaskata nemaz, vismaz tā šķiet.
375
