JŪSĒJIE

Man no skolas laikiem sirdi sis iekrita!

Un tu atkal nevarēji

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

/dzejoļa autors Aleksandrs Čaks/

Man ļoti, ļoti patīk šīs dzejas rindas (Ziedonis)

Ir saule, debesis,
Un maize abrā rūgst.
Un bērni dzimst -
Nekā jau nepietrūkst.

Bet skaidri jūti,
Pirmais sniegs kad snieg,
Ka nepietrūkst,
Bet arī nepietiek.

Jo tas, kas dabūts,
It nekur nav liekams,
Un tas, kas liekams,
Ir tik nepietiekams.

Un tad, kad zvaigzne krīt,
Tā it kā iekož:
Viss nepaliekošs ir
Un nepietiekošs.

Un vēl ļoti, ļoti patīk Austras Skujiņas dzeja

..
"Savādi, nebūs vairs pavasara..
Klaidone sirds, tev vēl kas, ko teikt?
Jā, rensteles čalo, melns strazds svilpo zarā,
Man šķiet, ka sēru laiks jāizbeidz."
..

..
"Skumjas acis jums šovakar,
Sēras tvan zilganos dūmos,
Lūzis jau pēdējais ziedu zars
Sapņu līganam krūmam."
..

Un, protams, vēl daaaudz, daudz, šie ir pirmie, kas ienāk prātā (l)

Sapnis

Tu esi mana saule,
Kas dod man gaismu.
Tu esi mans gaiss,
Kas ļauj man dzīvot;

Tu esi mana cerība,
Sapņu pilnā,
Un mīlestība bezjēdzīgā.
Tu esi mana laime vienīgā,
Tu esi mana iespēja neiespējamā.

Tu esi mans sapnis,
Tūkstoškārt izsapņotais,
Un cerības atkal salauztās.

Tu biji mana laime,
Bet nu kļuvi mans posts.
Tu reiz biji viss ko es vēlos šai dzīvē,
Bet tagad Tu esi viss,
Ko vēlos aizmirst!




/Pašas sacerēts:)/

Mēs tiksimies vēl reizi pēdējo,
Mūsu vietā senajā,
Un sapratīsim to,
Ko vajadzēja jau sen.

Mēs mīlēsim vēl reizi pēdējo,
Un izbaudīsim to,
Ko neiegūsim vairs nekad,
Mūsu dzīvē īsajā.

Mēs raudāsim par zaudēto,
Un nožēlosim neizdarīto,
Mēs dusmosimies par vārdiem neizteiktajiem,
Kas, iespējams, būtu mainījis visu

Mēs tiksimies vēl reizi vienīgo,
Mūsu vietā senajā,
Un tā izzudīs uz mūžiem,
Līdz ar mūsu tikšanos.


/Pašas sacerēts:)/

Es visas tavas vienaldzības krāšu:
Līdz pēdējai - to pašu sīkāko.
Es domāšu, ka es par tevi nedomāšu.
Es visu laiku domāšu par to.

Es neprasīšu - netīšums vai tīšums
Starp mūsu dzīvēm ceļus aizkrusto.
Es gaidīšu, lai teiktu : negaidīšu.
Es visu laiku gaidīšu uz to.

Es savu sirdi nocietināt spēšu
Pret atmaiguma mirkli nejaušo.
Es cerēšu, ka mūžam necerēšu
Vairs ne uz ko.

Un neskaitīšu vairs, cik lietum lāšu
To rudens logu akli aizmiglo,
Kad domāšu, ka es par tevi nedomāšu,
Kad visu laiku domāšu par to...

/Vizma Belševica/

Padalieties vēl ar dzejolīšiem :)