Padzīvoju viena kādus 2mēnešus - jā, nevienam ne par ko nav jāatskaitās, bet arī tagad kaut vai ar draugu dzīvojot kopā, es varu iet uz darīt, ko vien sirds kāro. Gribu viena iet - eju, jā, pasaku draugam - ka iešu, viņš nezvanās un nekontrolē mani. Neesmu zaudējusi savu brīvības sajūtu.
Pēc tiem 2 mēnešiem paņēmu māsu pie sevis - man apnika vienai, patīk par kādu rūpēties, bet viņai vajadzēja kur dzīvot.
Vispār neesmu no cilvekiem, kam patīk ilgstoša vientulība.