Iespaidojoties no KS diskusijaam, kur juusupraat ir taa robezja, kad egoisms un veelme guut labumu tikai sev saak kljuut paarspiileeta? Vai mums ir kaadi pienaakumi pret sabiedriibu, tuvaakajiem un savaam atvaseem? Vai attieciibaas ir nepiecieshama deva altruisma? Kas ir svariigaak - neliegt sev neko vai paruupeeties par savaam atvaseem? Vai tiekshanaas peec naudas un sava komforta ir svariigaaka par gjimenes veertiibaam un patieso aicinaajumu? Vai tie cilveeki, kas izveelaas straadaat cilveeces labaa ir tieshaam neveiksminieki, kuri ir paaraak kuutri, lai nostaadiitu savu EGO augstaak par paareejo?
Simpātijas jūtas ir egoisma turpinājums, kas izriet no vajadzības pēc citiem un komunikācijas, lai pilnīgāk apmierinātu savas vajadzības un vēlmes. To Ādams Smits. Un taisnība ir.
Protams, tas neattiecas uz attiecībām ar bērniem, kura te pieminēja. Bet attiecības ar vīrieti - manuprāt, spilgts piemērs.
Man ir vienmeer licies, ka tie egoisti dzimst paaudzees, jo to iipashiibu iemaacaas no vecaakiem.
Ne vienmēr. Zinu dzīvu egoista piemēru, kuram tuvs cilvēks visu laiku telelē apkārt, visu pienes, visu izdara viņa vietā (pat ja tas netiek lūgts) un tas cilvēks ir egoists, jo no mazām dienām jau dzīvojis ar pārliecību, ka viņam viss pienākas, ka tas ir normāli, ja otrs visu viņa labā izdara un bez norādīšanas nemaz neiedomājas, ka ir egosists. Tā lūk.
Kopumā pret egoistiem izturos egoistiski (jo reti, kad no viņiem kaut ko labu saņemsi izturoties altruistiski), bet altruistiem man nav žēl sevi paziedot (jo zinu, ka viņi manus censtienus vismaz novērtē). Visi cilvēki ir egoisti - vairāk vai mazāk, iekšēji vai uz āru, bet ir.
Par robežu grūti teikt, savu ego nepamanīju līdz man tiešā tekstā uz to norādīja. Kopš tās reizes, kad sāku just, ka izvelku savu labumu, citus tādā veidā apzogot, sajūtos slikti un cenšos ievērot kaut kādas proporcijas starp to, ko prasu vai ņemu un to, ko dodu pretī.
9169
