Iedomājies ka tur sēž naudas maks, iedomājies viņu kā objektu no kurienes plūst naudiņa.
Ak jel. Šitas ir viens no tiem klonētajiem personāžiem, kas nesaprot, ka sievietei varbūt varētu būt vajadzīgs VĪRS, nevis maks.
Ledija, man prieks, ka tev ir labāk:
jūtos daudz mierīgāk esot viena un nevienam neko nebūt parāda.
Bet tagad, kad tev ir mierīgāk un labāk, apdomā, varbūt pie vainas ir pēcdzemdību depresija? Man mazajam arī gandrīz divi gadi, bet zini, tagad visas tās emocionalitātes lēkmes, histērijas, depresijas, asaru plūdi, "neviens mani nemīl", "neviens mani nesaprot", un citas līdzīgas lietas nāk virsū daudz vairāk, nekā pirmajā pusotrā gadā. Brīžam ir pavisam slikti, bezjūtīgo vīru kurš "neko nepalīdz" un "neko nesaprot" nosist gribas reizēm, kad vēl PMS bonusā klāt :)
Vienkārši gribu teikt, ka man ar tādām lietām ir pieredze - pirms gadiem ilgi ārstēju depresijas simptomus, kamēr beidzot dakterei pieleca, kur ir īstā vaina, tāpēc es zinu, ka varu justies zemāk par zāli, emocionāli nelaimīga, nesaprasta, nemīlēta, bet BEZ REĀLA IEMESLA, lai tā justos. Kad man šitādas lietas uznāk tagad, man ir vieglāk izraudāties un nedramatizēt situāciju, un "skaidrā prātā" (t.i., kad PMS prom) nevainot vīru par to, kā jūtos.
Tev šobrīd vajag laiku un atelpu. Izmanto iespēju, dod laiku sev, pārdomā visu kārtīgi. Centies saprast, kas notika, ka tavas attiecības kļuva tādas, ka tev bija jāaiziet.
Bet nenodedzini visus tiltus. Varbūt (tikai varbūt) vaina ir galvenokārt tavā emocionālajā stāvoklī, nevis ļaunajā vīrā.