Neparedzeeti apstaaklji

Adele, nē, man tur viss OK, tur es visu laicīgi izdarīju. :D

smaiL, nē, es runāju par sevi, jo tiku savā vēlamajā studiju programmā 2. kārtā.

Āā, es laikam nedrīkstu nākt šādās diskusijās, tagad gulēt normāli nevarēšu.
Es tagad sāku pārdomāt savu kāroto vasaras ceļojumu, bail sametās. :S

Bet, man līdzīgs jautājums pie šī: Vai ticat domu spēkam? Piemēram, laimes, nelaimes piesaukšana?

Ā, un kas Tev bija kur tiki 1.kārtā un kas bija vēlamā, kur tagad tiki? :)

Tas bija daudzus gadus atpakalj, aizguleejos un nokaveeju vilcienu, lai brauktu ciemos pie draudzenes. Tai stacijaa, kuraa man bija jaamaina vilcieni, notika spraadziens un apkaarteejie cilveeki tika mazaak kaa sekundes laikaa paarveersti pelnos. Ja es nebuutu nokaveejusi vilcienu, tad visticamaak, buutu tur un kaa minimums buutu guvusi traumas.

Tad man jautājums, kuras piedzīvojušas reālas izglābšanās - vai jūsu dzīve pēc tam mainījās? Vai sajutāt, ka esat pasargātas kāda īpaša iemesla dēļ? Vai jebkas šīs pasaules uztverē un vērtībās piespieda pārdomāt un lauzt iepriekšējos uzskatus?

Tad man jautājums, kuras piedzīvojušas reālas izglābšanās - vai jūsu dzīve pēc tam mainījās? Vai sajutāt, ka esat pasargātas kāda īpaša iemesla dēļ? Vai jebkas šīs pasaules uztverē un vērtībās piespieda pārdomāt un lauzt iepriekšējos uzskatus?

Nee. Es paranormaalajam vairaak neticu kaa ticu un neesmu religiska. Protams, sapriecaajos, ka varu veel pablandiities pa sho pasauli ilgaak, bet neba buushu taa, kas atklaas veezja zaales vai nodibinaas kaadu svariigu organizaaciju.

Nekas dramatisks ar paglābšanos no nāves nav noticis. Taču reiz izvairījos no ļoti nepatīkamas un nevajadzīgas tikšanās sajaucot transportus un apmaldoties. Kādam sīkums, taču es to bieži atceros ar prieku un atvieglojumu, jo zinu, ka šī tikšanās man neko labu nebūtu nesusi un tagad droši vien būtu par vienu sliktu atmiņu vairāk. :)
It kā jau neticu nekādam likteņa pirkstam, taču reizēm aizdomājos par to, vai tā bija tikai muļķīga sakritība, vai tomēr tā tam bija jānotiek un kaut kādi Visuma spēki iejaucās. :D Žēl gan, ka biežāk šādā veidā netieku paglābta no muļķīgām kļūdām.

Interesanta tēma. Man ir bijis līdzīgi kā te viena meitene rakstīja. Sanāca iet stiprā vējā pa pilsētu, sāka zvanīt telefons, apstājos, lai sameklētu telefonu somā, un tajā brīdī man tieši priekšā no kāda no mājas augšējiem stāviem nokrita un sašķīda milzīgs māla puķu pods. Fū, šausmas, man tajā brīdī bija riktīgi aukstas kājas.

Ja ir gadijies..Biju samera maza-kadi 5-6 gadi..
Pie teta bija atnacis draugs,nu vinji izdomaja pasaudities ar biisem..karjera virziena..
A mana mamma mani sutija uz darzu pec sipollokiem..darzs patalu,pari celam,aiz karjeras..
Tetis protams,ka neredzeja,ka es gaju un mamma ar neko nepateica..Ta nu es rauju tos sipollokus vagas kreisaja puse..tad vienkarsi galva iesavas ,ka japarkapj otra puse vagai..Tiesi kad parkapu,man garam acu augstuma,kur tikko biju stavejusi aizlidoja lode..
Protams ,ka vecakiem sameloju,ka lidoja zemu...Jo pati jeega nesapratu,ka tas man bija bistami!jo man tak nekas nenotika!

Bet cik biezi atceros par so...drausmigi..kautkas augstaks jau man prata pateica,lai parkapju to vagu!
Mani gandriz novaca miesigs teevs vai vinja draugs!! o forsi!!

Neko tik nopietnu neesmu nokavējusi, lai pateiktos, ka esmu palikusi dzīva, cik tagad atceros. Vairāk tādi sīkumi. Reiz gan braucot ar mašīnu, mums priekšā salikās divas lielās fūres, katra savā ceļa pusē ieslīdēja no trieciena, šoferiem diezgan pamatīgas traumas bija, ja būtu braukuši nedaudz ātrāk, būtu bijuši tām tieši pa vidu. Tajā brīdī sapratu, cik viegli var aiziet tai saulē, vēl tagad bailes no fūrēm uz ceļa.
Un jā - es ticu liktenim un tādām lietām. Ticu, ka tajā brīdī tā man bija kā zīme, jo tajā laikā biju nomākta un bieži neapdomīgi izteicu frāzi, ka gribu nomirt.

Krista - kurā stacijā? LV tādu gadījumu nav, tātad ārzemēs, kad?

Favel laikam atradu internetā rakstu par Tavu gadījumu. Vai tas bija 1995. gadā?

Bet, man līdzīgs jautājums pie šī: Vai ticat domu spēkam? Piemēram, laimes, nelaimes piesaukšana?

Ticu, manuprāt, tā ir loģiska parādība gan ar apkārtējiem cilvēkiem, gan ar sevi pašu - kādu attieksmi dodam, tādu arī saņemam. Ja uz dzīvi raugās negatīvi, tad nevar gaidīt, ka ar tevi pēkšņi kaut kas notiks labs, jo, lai kas tāds notiktu un lai to labo spētu saskatīt, vajag strādāt ar sevi gan garīgi noskaņojoties uz to labāko, gan fiziski realizējot savus mērķus.