Vienkārši, ir trakās māmiņas, slinkās māmiņas un māmiņas veselīgās. :D Un tur jau vairāk psiholoģiski aspekti - divus gadus neko nedarīt un attaisnoties ar mazā nākšanu pasaulē... Vienas uzskata, ka bērns ir VISS un nedrīkst no viņa attiet - pat tēvam tā pa lielam bērnu neuztic, kur nu vēl omēm, kur nu vēl sportot. Ir slinkās māmiņas, kuras deviņus mēnešus pieradušas neko nedarīt un pēcāk meklē attaisnojumus turpināt neko nedarīt, ļoti izplatīti. Bet ir tādas, kuras uzreiz pie pirmās izdevības vēlas uzsākt kustību, pārsvarā tās arī grūtniecības laikā ir kustējušās - staigājušas, vingrojušas un tā.
Pieņemšu, ka autore ir slinkā māmiņa, pretējā gadījumā viņa nemeklētu motivāciju iekš cosmo. Ja problēmzona ir dibens un kājas, tad Gurri ieteikums par riteni kā reiz ir vietā. Nopērc kaut vai lietotu trenažieri (velo vai steperi vienalga) un mājās braukā uz viņa katrā brīvā brīdī. Sākumā būs jāpiespiežas, bet kad sapratīsi, ka jūti izmaiņas, ieiesies ritms pats no sevis. Tāpat, braucot ar velotrenažieri vari paņemt mazās hantelītes rokās, vari pareizus elpošanas vingrinājumus veikt un vēdera stāvoklis arī uzlabosies.
Jebkurā gadījumā, tev ir jāstrādā. Īstais jautājums - vai tev ir reāla vēlme strādāt ar sevi, vai atkal sāksies attaisnošanās - šodien nevingrošu, jo bērns slims/māja jākārto/vakar vingroju (...).
Protams, paralēli tam visam - uztura apsekošana un tā.