Stāsts tāds... Pirms trim gadiem iepazinos ar savu tagadējo draugu. Tolaik bijām tikai nesen pārkāpuši pilngadības slieksni, kad nākotne nemaz vēl nav prātā. Paši brīnījāmies, ka attiecības kļuva tik nopietnas. Tajā laikā sākām paši pelnīt un dzīvot kopā.
Bet tagad jūtu, ka atšķirība starp mums paliek arvien lielāka. Es šogad pabeidzu bakalaurus un strādāju intelektuālu darbu. Jau kādu laiku domāju par to, ka gribētu bērnus un ģimeni, stabilitāti. Ne tagad un uzreiz, bet pēc kādiem pāris gadiem. Savukārt viņš pabeidzis tikai vidusskolu un strādā apkalpojošajā sfērā. Darba grafiks ir ļoti noslogots, un brīvdienās viņa vienīgās intereses ir tusiņi, uz kuriem, būšu godīga, man ir apriebies viņam iet līdzi, jo nekā interesanta tajos neredzu.
Viņš ir lielisks cilvēks - džentlmenisks, gādīgs, gatavs atdot kaut pēdējo kreklu man vai savai ģimenei. Ļoti sirsnīgs un ciena mani. Taču arvien biežāk uzmācas domas, ka esmu no tā visa izaugusi. Nevaru iedomāties ar viņu ģimeni, jo viņš ir tāds... pa gaisu.
Kā domājat jūs - vai no attiecībām var izaugt? Un kā tādā situācijā rīkoties?