kā iemīlēt sevi?

vispirms saprast, kas ir tie iemesli, kāpēc nemīli sevi - kkas nepatīk izskatā, raksturā, nepatīk darbs utt.?? un tad izdomāt, kā to pamazām uzlabot un mainīt.

darbu jau esmu nomainījusi, bet nezinu vai tas ko atrisinās, ja pagaidām tāpat nejūtos labi savā ādā..

Par raksturu - šeit ir pie kā piestrādāt, bet teikšu godīgi nezinu kā. Viegli ir saprast, ka jāmaina, bet grūti izdarīt.

varbūt der pamainīt vidi, ierastos apstākļus, varbūt ir kāds hobijs, kāda nodarbe ko jau sen gribēji izmēģināt? būtu īstais brīdis uzsākt :)

Ammm.. Psihologs, psihoterapeits?

nevajag iemīlēt sevi dēļ tā, lai viņš iemīlētu tevi. tad tu mēģināsi sevi padarīt par cilvēku, kādu 'viņš vēlētos redzēt. un nav teikts, ka viņš jebkad dzīvē vēlētos pie tevis atgriezties, neskatoties uz to, ka tu sevi būtu mainījusi kaut pa 180 grādiem.
varbūt viņam sen jau ir citas attiecības un par tevi nemaz nedomā. pat, ja viņam nav citu attiecību, tas nenozīmē, ka, tev mainoties, vin''s gribēs tevi atpakaļ. kad attiecības ir izsmeltas un jūtas ir zudušas, tās neatgriezīsi.

visi hobiji iepriekšējā darba dēļ bija atstāti novārtā.. ir doma atsākt. Vai tas palīdzēs nezinu, bet mēģināšu! :)

Zinu Sany.. Tev ir pilnīga taisnība. Un es to arī ļoti labi apzinos un esmu par 99% pārliecināta, ka mums nekas nesanāktu. Bet tas man pagaidām ir kā tāds glābšanas salmiņš.. lai saņemtos un sakārtotu sevi.
Zinu, vieglāk iespējams būtu atrast plāksteri, bet es tā negribu.

Par plāksteri, to gan nevajag - nedari pāri kādām, kurš nav pie vainas :) Jo savas neziņas, šaubu un baiļu dēļ tu tikai sāpināsi citu, bet kam tas vajadzīgs :)

Seleste esmu apsvērusi domu par konsultāciju pie psihologa, bet ceru, ka pati tikšu galā. neticu īsti viņiem.
Esmu atvēlējusi sev šo vasaru, bet ja nekas neuzlabosies, tad jā - būs jāmeģina arī tāds variants.

Nav taču, ko pie speciālistiem meklēt. Pat nedomā :)

Atrodi sevī kaut ko labu, izcel to. Meklē hobijus, lietas, kas Tevi aizrauj, bet kurām līdz šim neatradi laiku. Izbrauc pie dabas, pastaigā pa mežu, paelpo svaigu gaisu un atgādini sev, ka nekas, NEKAS nav tik slikti, kā šķiet.

Tu esi dzīva, Tu esi vesela, Tu esi skaista. Paskaties spogulī un atrodi iemeslu pasmaidīt. Ja esi notievējusi, uzslavē sevi par to. Ja esi tāda, kā biji, uzslavē sevi par to, ka neesi apvēlusies. Ja esi apvēlusies, paslavē sevi par to, ka vismaz garšīgi paēdi ;)
Nepārmet sev sīkumus, samīļo pati sevi, izlasi kādu jauku grāmatu, samīļo māsu/mammu/draudzeni..

Sāc apzināties to, ka Tu esi personība. Attīsti to personību sevī, uzlabo savus mīnusus un izcel plusus. Tu esi viena un pati, Tu pati labi visu vari izdarīt - Tev nevajag vīrieti blakus. Palutini sevi - vai tā ir silta vanna un smaržīgs ķermeņa krēms pēc tam, vai dārgāka SPA procedūra.

Tās lielās lietas jau būvējas uz sīkumiem. Izgulies. Iedzer siltu tēju. Atvēli sev brīvdienu, kurā neieslēdz datoru un telefonu. Un tā, pamazām.. Būs :)

Šķiet, ka es sevi pirmoreiz iemīlēju tieši dēļ vīrieša. Tagad saku viņam paldies, jo beigās jau sapratu, ka man to vīrieti nevajag. Bet tā bija mācība. :)

Saki viņam paldies, ka viņš Tev kaut ko ir devis, un skaties uz priekšu, nevis atpakaļ. Virzies uz labāku sevi un, ja būs lemts, viņš atkal uzpeldēs Tavā dzīvē, ja nē - tad būs kāds cits.

Bet neatkarīgi no tā, Tev ir jāiet tālāk un jādomā par sevi, nevis viņu.

Sevis iemīlēšanu veicina viss, kas attīsta, pilnveido, palīdz sasniegt jaunas virsotnes. Hobiji, darbs, labas grāmatas vai interesantas filmas, arī tikšanās ar draudzenēm vai vienkāršs vakara skrējiens ap kvartālu.
Sevi sāku mīlēt tad, kad iegādājos sev dzīvi. Vēl pusotru gadu atpakaļ es biju emocionāli atkarīga no savas otrās puses un manā dzīvē eksistēja tas, ko darīja viņš. Un viss. Es negāju tikties ar draudzenēm, lai vakarus pavadītu ar viņu, es nedarīju neko, kas mani atšķirtu no viņa. Viņš man bija tāds manas personības pagarinājums, nevis atsevišķs cilvēks. Es nezinu, kurā brīdī notika lūzums, bet man parādījās sava dzīve, kurā viņa nav. Sākumā bija grūti, jo tā bija kāpšana ārā no komforta zonas. Bet tagad es saprotu, cik tas ir superīgi! Eju dažādos kursos, apmeklēju sporta klubu, tiekos ar draudzenēm un esmu pilnībā mainījusies. Jā, viņš ir joprojām man blakus. Bet beidzot mēs esam atsevišķi cilvēki un mana apmierinātība ar sevi nav atkarīga no tā, vai viņš šodien man pasmaidīja, vai nē.

kakao tieši tā! Bet vienai pašai arī grūti tikt galā..

Shi tema man tuva un es ljoti labi zinu, cik gruti ir panjemt un vienkarshi sakt pozitivi domat. Protams, pa lielam ta ir atslega uz sevis iemileshau, tachu lai lidz tam pozitivajam domam tiktu ari ir javeic celjsh. Es domaju, ka vispirms jasaprot, KAPEC tu sevi nemili? Piemeram, kapec epatic sev pec izskata, kapec doma, ka esi garlaicigi, vai kas cits. Atrodi sakni un maini savu skatijumu uz to. Izproti savu nepatiku pret sevi un tad vari sakt mainit savu domashanu, jo, ja sakni neiznicinasi, ta nezale turpinas ik pa laikam list lauka.

Paldies meitenes! Delilah, Libra tieši tas, ko man vajadzēja dzirdēt! :)

Pati biju tavā situācijā pirms gada, vienīgais, ko varu tiešām pateikt nekādi psihologi/terapeiti te nepalīdzēs ;) Sāc darīt, kas tev tiešām patīk un šķiet pašai noderīgs, nevis visu piespiedu kārtas dēļ, pēc tam viss pats no sevis nokārtosies :) un pilnīgi piekrītu visam, ko raksta Delilah.
Iesaku vēl arī aprast ar domu, ka neatgūsi viņu, tās ir tikai sava veida atrunas vai kā tml. ;)

Atceros, reiz es apsēdos un vienkārši uzrakstīju sev uz lapas "Kāpēc es sev nepatīku?". Sēdēju, ilgi skatījos uz uzrakstīto un domāju. Un tad apakšā uzrakstīju atbildi "Ko es esmu izdarījusi tādu, lai sev patiktu?".
Ja es tikai eksistēju, nevis dzīvoju, mani nekas neinteresē un es tikai sevi žēloju - loģiski, ka es sev nevaru patikt. Kuram tad tāds dārzenis patiktu? Kad nonācu pie šī secinājuma, katru dienu sev uzstādīju mazos mērķīšus - izdarīt kaut ko tādu, ko ikdienā nedaru, lai pēc tam sev pateiktu "malacis". Citreiz tie bija kādi īpaši uzdevumi darbā, citreiz atvainošanās kādam cilvēkam vai tikšanās ar kādu sen neredzēto, vēl kādreiz tā bija drēbju kalna izgludināšana vai vakara skrējiens. Ar laiku tos mērķus vairs nevajag rakstīt, vēlme darīt un kustēties rodas pati no sevis.

Piekritu libras pedejam teiktajam. Lai ari vel esmu celja uz pilnigu sevis pienjemshanu, shie mazie darbinji palidz. Es pat ieviesu sev zhurnalu, kura katru dienu ierakstiju paris lietas, kuras sanjemos izdarit - attiecos no liekas shokolades, oskreju tik un tik, iemacijos jaunu recepti, uztaisiju skolai darbu. Un tas ir iegajies. Tagad gan slinkums to katru dienu ir pierakstit.

izklausīsies muļķīgi, bet laikam jau nemīlu sevi, jo mani neviens cits nemīl :( trūkst mīlestības, un ģimene/draudzens te nevar palīdzēt.

tāds apburtais loks: ja nemīli sevi, Tevi nemīlēs, ja cits Tevi nemīl, sevi arī grūti mīlēt..

tur jau tā lieta - es agrāk DZĪVOJU arī tad, kad nebiju attiecībās, ne tikai eksistēju! un gribu atgūt to visu prieku, kas man bija.


Blondžā cik ilgs laiks Tev pagāja līdz tiki galā?