Atceros, kad man bija 14 gadi, man bija labs draugs, kaimiņu puika, 2 gadus vecāks.. nu skaistulis :D samīlējusies līdz ausīm biju, n-tās reizes vecāki uzlika mājas arestus, jo vasaras vakarus pavadiju ārā, sēžot pie mājas uz trepēm ar to puisi. Viņš manas jūtas nesaprata un salauza man sirdi, uzsākot attiecības ar vecāku meiteni. Un lai cik jocīgi nebūtu, mēs joprojām esam draugi. Vēlāk manas jūtas pārgāja un es sapratu savu stulbumu, bet tad viņam parādijās jūtas. Reizēm tiekamies un smejamies par to,ka itkā visus šos gadus ir bijušas simpātijas, bet tā arī NEKAD un NEKAS starp mums nav bijis. Par šo draudzību es ļoti brīnos,ka cauri tādiem pārbaudijumiem tikām, bet palikām draugi.
Bet eehh, jaunības mīlas mokas, cik feini atcerēties, tā naivā mīlestība. Ar draudzenēm izsekot to puisi. :D Pat uz bimbienu rauj, gribās atgriezties uz mirklīti tajā..