Sveikas!
Tā nu ir sanācis, ka jau 3. gadu pēc kārtas pavasaris man atnāk ne visai priecīgs, jo dzīvē atkal kaut kas ir nogājis greizi. Tiešām liekas, ka mana dzīve pēdējo reizi bija normāli sakārtota pirms 3 gadiem, kad pabeidzu vidusskolu un likās, ka visa dzīve priekšā un nu tik būs. Saprotu, ka pieaugušo dzīvē jāsāk aizmirst par vidusskolas bezbēdību, bet nu jau šos 3 gadus es netieku ārā no melnās strīpas. Viss sākās ar lielām cerībām un prieku, kad pārvācos uz Rīgu un uzsāku mācības augstskolā un biju pārlaimīga, jo biju tikusi savā iecerētajā programmā. Taču drīz vien man sākās pamatīgas veselības problēmas - šeit jau pieminētā veģetatīvā distonija. Cietu no briesmīgām panikas lēkmēm, nomāktības, motivācijas nekādas. Apmeklēju ārstu, bet veseļošanās nesanāca tik ātra kā cerēts. Protams, tas nekādi nenāca par labu mācību procesam. Ļoti ilgi turēju visas savas sliktās emocijas sevī, jo esmu vienkārši tāds cilvēks, līdz vienā brīdī eksplodēju un sanāca pamatīgs kašķis ar labāko draudzeni (ar kuru nekad praktiski nebijām strīdējušās) par pilnīgu stulbumu, jo vienkārši mans trauks bija pilns līdz maliņām. Lieki teikt, ka tas bija manas dzīves zemākais punkts un viss tas gads kopumā bija vienas lielas šausmas, kuras atceros nelabprāt. Ar visu to vairs nesapratu vai izvēlētās mācības ir tas, ko vēlos un līdz šim brīdim to vēl nesaprotu, jo toreiz biju tik nomākta un man nekas nepatika, ka tagad liekas, ka vienkārši iestrādājušās negatīvas emocijas par visu, kas saistīts ar to laiku. Mācības pametu. Arī nākamais gads aizskrēja kā pa kalniem un lejām, cīnoties ar savu veselību lielākoties. Šoruden likās, ka sākšu jaunu dzīvi jaunā skolā, bet atkal mani piemeklēja dažādas neveiksmes, kuras bija manis pašas rīcību rezultāts un, godīgi sakot, man vienkārši nolaidās rokas.
Tagad, kad beidzot it kā esmu tikusi galā ar savām veselības problēmām, man gribas sakārtot savu dzīvi. Bet vispār nesaprotu ar ko sākt, jo vēl aizvien esmu kaut kādā bezdibenī. Man ir pilnīga identitātes krīze un nav īsti sajēgas ko sagaidu no nākotnes un kas gribu būt. Ar visiem šiem nervainajiem gadiem, liekas, ka esmu palaidusies raksturā un kļuvusi daudz neuzņēmīgāka un neatbildīgāka, jo iepriekš visu norakstīju uz to, ka jūtos slikti. Arī privātā dzīve nekāda, jo tagad sāk atkārtoties vecs scenārijs (jau iepriekš identiska situācija ar citu puisi), kad labs draugs ir manī iemīlējies un es īsti nesaprotu ko iesākt ar šo situāciju, jo, kā jau pašas noprotat, man vispār nevajadzētu nemaz par attiecībām domāt, jo sevi jāsakārto.
Tāpēc tagad esmu kaut kāda iesākuma meklējumos. Apsvēru domu, ka jāmeklē jauna dzīves vieta, jo, ievācoties šeit, arī sākās visas manas problēmas un tik daudz negatīvu emociju saistās ar šo vietu. Turklāt, man jau no paša sākuma ļoti nepatika mana guļamistaba - tumšas sienas, saule iespīd ļoti maz.
Esmu pat apsvērusi aiziet pie zīlnieces, kaut gan vienmēr esmu bijusi skeptiska pret šādām lietām. Un saka jau, ka vāji cilvēki tikai uz ko tādu pavelkas, bet, godīgi sakot, šobrīd tāda arī jūtos.
Varbūt grūti saprast no mana vervelējum, jo neatklāju visas savas likstas pilnībā, bet nu aptuveni ir skaidrs -iet sūdīgi. Tāpēc, lūdzu, droši virtuāli iepļaukājiet mani vai kā citādi sapuriniet, lai sāku rīkoties. Es vēl aizvien dzīvoju cerībā, ka viss notiek tā kā tam ir jānotiek un viss šis mani novedīs pie kaut kā labāka.
55
