Mīļotais mani bildināja un tad vēl ar slapjām acīm devāmies pie vecākiem ar šampi:D
Vispirms sanāca pie viņa vecākiem - bija ļoti priecīgi, uzreiz zvanīja radiem ārzemēs,utt!
Tad pie maniem vecākiem, kur draugs manam tētim pus pa jokam, pus nopietni lūdza manu roku! Un tētis atbildēja: nu, nav jau sliktākais variants! :D (tas uz mani attiecināts)
Tad jau protams s''akās jautājumi - kur, kā, kad! Man vispār vajadzēja pāris nedēļas, lai aprastu ar situāciju, noticētu, ka tas viss ir reāli:)
Vecākus iesaistam dēļ tā, ka esam pirmie bērni, kas tā pa riktīgo precās (man māsa jau ar diviem puikām, bet nav precējušies, brālis tikai rakastījās, draugam ir vēl jaunāka māsa) un saprotams, ka vecāki grib iesaistīties. Un gribās jau, lai vecāki arī jūtas noderīgi un tā:) Ir protams lietas, kur mums domas atšķirās, bet, šķiet, ka vecāki sāk saprast, ka kāzas pirms 30 gadiem bija kaut kas cits ar šodienas kāzu organizēšanu.
Un jā, manuprāt ir skaisti tā svinīgāk paziņot par lēmumu precēties:)