Ir lieta, par kuru biju piemirsusi, jo biju prom no valsts, bet atpakaļ došanās laiks tuvojas un līdz ar to nāk stress virsū.
Tātad biju kādu laiku kopā ar puisi un mēs izšķīrāmies. Drīz pēc tam sākās nomelnojošas vēstules maniem draugiem (tiesa ne tiem tuvākajiem), kaimiņiem, paziņām, kurus viņš dzīvē nemaz nav saticis. Jā, patraki, bet dažreiz puiši tā mēdz rīkoties. Visdīvainākais šajā visā ir tas, ka manis nomelnošanas stāsti tika līdz manai omei (un vecākiem, bet viņi to asi neuztvēra, es tomēr esmu viņu bērns). Līdz tādai pakāpei, ka ome mani ienīst un ņirgājas par mani, bet tomēr pieklājības pēc man pie viņas būs jādodas un jāklausās uz mani vērsti apvainojumi, arī nepatiesi. To es izbaudīju, kad biju LV atbraukusi, pie viņas trīcēdama aizgāju, jo puisis man darīja zināmu savu varoņdarbu. Un es vairs to nevaru atgriezt, jo viņš ar viņu zvanās katru dienu jau daudzu mēnešu garumā, viņš viņai ir dēla vietā (tikušies viņi bija divas reizes). Sajūta arī, ka viņš grib mantot viņas īpašumus, jo tiek nomelnota visa mana ģimene, bet tas ir cits stāsts. Un viņam ir lieliskas mahinatora, iežēlināšanas u.c. spējas, kuru man nav, tāpēc zinu, ka cīņa ir zaudēta, esmu omi zaudējusi. Kā arī viņš vienmēr uz svētkiem sūta manai ģimenei apsveikumus, lai gan dzīvo simtus kilometrus tālu un satika viņus tās dažas reizes, kad bija kopā ar mani, nekādu kopīgu paziņu viņiem nav. Un mani tas viss biedē, ka tik nebiju sagājusi kopā ar kādu trako. Es viņa dzīvē neesmu pilnīgi (nav sakaru ar viņa ģimeni, draugiem (kuru tad viņam nemaz arī īsti nebija), nevienam nerakstu, bet viņš ir manā dzīvē vairāk nekā vajag, man nav ne jausmas, ar kuriem maniem paziņām viņam ir izveidojusies labs kontakts un notiek manis apsmiešana, manas ikdienas aprunāšana. Es nezinu, kuram varu uzticēties, jo kojās un augstskolā man sirdsdraugu nebija, tikai tādu, ar kuriem uzsist klaču vai patusēt. Atgriežoties nezināšu, kuriem varu uzticēties un kuri ir ''spiegi'' (kā viņš teica). Jautājums- kaut kā atriebties?Bet tas tikai izsauktu lielāku pretreakciju.
Atvainojos par savārstījumu, bet pie šīs tēmas es nespēju loģiski domāt.
54
