Sveikas!
Šovakar uznācis tāds domīgais. Daudz domāju par to, ka visu laiku cenšos sevi tikai pasargāt un tādējādi neizbaudu dzīvi, jo bail tikt sāpinātai. Dzīvē daudz esmu piedzīvojusi, kaut arī esmu ļoti jauna. Tagad aizdomājos, ja esmu palaidusi garām skaistākos dzīves gadus, domādama tikai par sekām. Manuprāt, es neesmu vienīgā, kas ir aizmirsusi, ko nozīmē patiesi baudīt dzīvi, pieņemt visu, ko tā piedāvā. Tāpat ir skaidri zināms, ka visi kaut kad nomirs, visas attiecības kādreiz beigsies, vienmēr varēs izstāties. Prātā nāk jauniešu vidū popularitāti guvušais YOLO (you only live once). Tā taču patiesi ir! Kāpēc gan nesajusties laimīgam kaut uz brīdi? Pat tad ja pēc tam sāpēs vai nāksies nožēlot? Šķiet, ka pamazām man atveras acis. Visu laiku esmu sevi tikai sargājusi no attiecībām (ne tikai ar vīriešiem, bet arī draugiem), visādām avantūrām. Cik daudz tomēr tie laimes mirkļi ir vērti! Pēdējo nedēļu bieži sanāk par to domāt. Kā jums šķiet? Vai ir vērts sevi pasargāt ne tikai no sāpēm, bet arī no tās laimes, kas mēdz piemeklēt? Pat tad, ja pēc tam ir jānožēlo. Un kas zina? Varbūt tas laimes brīdis nebeidzas?
588
