Vulpes, piekrītu tavai draudzenei. Bet es domāju, ne finansiāli, bet drīzāk... emocināl, ngarīgi nevar atļauties. Man tajā laikā nebija naudas vispār un es nācu pie tā itāļa ēst, jo mājās nebija nekā, bet, kad viņš mani nostādīja fakta priekšā - es aizbraucu, atpakaļ nebūšu, brauksi līdzi? -, man pirmā doma bija, ka tagad paēst būs jāminās pie omes 10 km. Citiem varbūt vajadzības lielākas, nenosodītu nevienu, kas manā vietā būtu izvēlējusies aizbraukt. tagad nenožēloju.