Kad es ar punci vēl staigāju, arī daudzas tāā noskatījās, es pat īsti nemanīju, biju aizņemta ar nenoģībšanu, draugs tik pabaksta - redzēji kā noskatījās? :D Jaunas, vecas, viena gan, vecumā ap 25, mani nopētīja no galvas līdz kājām un pretī no manis saņēma tādu pašu skatienu tikai ļaunāku. :D
Ratos man īsti neviens nav līdis, bet vecās tantes uz ielas bieži vien centās ielūrēt, apstājās un noskatījās, domāju, ka man paranoja, bet, izrādās, ka tāda neesmu vienīgā. Reiz veikalā vienai pajautāju - Jūs tur kaut ko pazaudējāt? Nu nepatīk, ja lien pie mana bērna. Pat neienāca prātā ļaunās acis un vēl nez kas, bet tīri fiziski izraisa nepatiku. Reizēm šķiet, ka cilvēki mazu bērnu pirmo reizi redz, vai arī ar mani kaut kas nav kārtībā, bez maz vai izskatos tāda, kura dzemdējusi nevis bērnu, bet nez kādu mošķi, kurš par visām varītēm jāapskata. :D
Nē, mana bērna bildes nav sociālajos tīklos, lai skatās visi, kuri grib, bet uz ielas pēkšņi cenšos slēpt. Pati nekad neesmu lūrējusi citiem bērniem virsū vai ratos galvu bāzusi un nesaprotu citu vēlmi tā darīt.
Pilnīgi piekrītu, ka gudrajām runātājām būs pašām bērni un tikai tad nāks apjausma par to, cik ļoti kaitina svešu cilvēku līšana pie bērniņa. Ja cilvēkam nav bērnu, tas nenozīmē, ka neko nesaprot, vnk. cilvēks nesaprot konkrēti to, ko nozīmē šāda uzmācība, jo gluži vienkārši tādu nav izjutis. Salīdzinājums ar tiem pašiem vecajiem cilvēkiem - mēs varam iedomāties kā tas ir, ka moka slimības un bezspēks, bet, kamēr paši neesam tik veci, mēs gluži vienkārši nespējam saprast tās sajūtas, varam tikai iedomāties. Izjust pašam un iedomāties nav viens un tas pats.